Martiņa un Daniels
nenosakāmi.
mīlu savu būtību, un tā realizējas un realizējas aizvien jūtamāk.
pat nezinu, ko no tās lai tagad izsaka tas, kas it kā pēc statusa skaitītos.
mazie, mīļie eņģelīši man līp klāt tā, ka pat vecāki sāk palikt greizsirdīgi, un es esmu akdievs cik apjukusi, jo pat nespēju līdz galam aptvert to, kā viņi nāk, jo es vēlos arī savus savējos - mazos eņģelīšus. uz tā fona pazūd gan mīļākie, gan vismīļākie.
viņiem jābūt klāt, jā, protams, protams, kad nāks laiks :)
ko atkal nosaka kādi citi :(