Jau 1930.gadā Šēnbergs rakstīja:
"Radio ir ienaidnieks, nežēlīgs ienaidnieks, kas neatturami iet uz priekšu, un katra pretošanās tam ir bezcerīga." Tad "mūs pārbaro ar mūziku [..], neprasot vai ir vēlēšanās to klausīties, vai ir iespēja to uztvert", tā ka mūzika ir pārvērtusies par parastu troksni, par troksni starp citiem trokšņiem.
Radio ir mazais strautiņš, no kura viss iesākās. Pēc tam radās citi tehniskie līdzekļi, lai kopētu, pavairotu un pastiprinātu skaņu, un strautiņš pārvērtās par straumi. Senāk mūziku klausījās aiz mīlestības pret mūziku, bet tagad tā auro visur un vienmēr, "neprasot, vai ir vēlēšanās to klausīties", tā auro skaļruņos, automašīnās, restorānos, liftos, ielās, uzgaidāmajās telpās, vingrošanas zālēs, pleijeru ausu aizbāžņos, tā ir par jaunu uzrakstīta, no jauna instrumentēta, saīsināta, saplosīta mūzika, roka, džeza, operas fragmenti, straume, kur viss jaucas kopā, un nav zināms, kas to komponējis (par anonīmu troksni pārtapusi mūzika), kurā nevar atšķirt galu no sākuma, (par troksni pārtapusī mūzika nepazīst formu): netīrs ūdens, kurā mūzika mirst. [..]
Bet nākotne ir nošu straume, skaņu plūdi, kuros komponistu līķi peld starp kritušām lapām un nolauztiem zariem. Kādu dienu viļņu šūpotais Šēnberga līķis sadursies ar Stravinska līķi un viņi abi divi novēlotā un grēcīgā samierinātībā turpinās ceļu uz neesību (uz mūzikas neesību, kas ir absolūtais troksnis).