J.Tunstrēms par Ziemassvētku oratoriju
(..) Pats lielākais no visu laiku komponistiem Johans Sebastians Bahs bija noguris. Tai tumšajā decembra vakarā viņš gāja uz mājām, kur plosīdamies un klaigādami, viņu nepacietīgi gaidīja visi viņa bērni. Viņam sala. Baznīca visu pēcpusdienu bija bijusi auksta, koristi - iesnaini un aizsmakuši. Ar ko viņš varētu viņus uzmundrināt? Šī doma mijās pa viņa skaisto galvu. Un tā, sniega šķīdonī gausi brienot pa netīrajām ielām, viņam radās kāda ideja.
"Ar dziesmu!" viņš pats pie sevis sacīja. "Es viņus uzmundrināšu ar dziesmu, tieši to vajag maniem nabaga draugiem."
Un, kad viņš tuvojās mājai, kurā mita kopā ar visu savu ģimeni, un kad ieraudzīja mirdzam sveces, pēkšņi kaut kas viņā dziļi ieskanējās. Ieskanējās skaista melodija. Viņa ideja bija ieguvusi formu. Noģērbis savas virsdrēbes un apskāvis bērnus, viņš tūlīt pat lieliem soļiem steidzās uz darbistabu. Tā viņš sāka rakstīt Ziemassvētku oratoriju. Kad īsi pirms 1734.gada Ziemassvētkiem viņi sastājās ap klavierēm, visai ģimenei tas bija priecīgs brīdis - bija radīts pats skaistākais skaņdarbs.