ziema
visiem šajā laikā sāk vairāk gribēties siltuma, mīļuma, tuvuma.. nu bet protams! nav nekā jauna šajā laikapstākļu ritmā, bet vienalga no jauna gribas pažēloties.
savu ikdienu - laiku, spēku un domas pārsvarā atdodu citiem, bet tieši ziemā šausmīgi sāk traucēt tā sasodītā aizmiršana par sevi. un ar katru gadu tā nomāc aizvien vairāk. tuvojas jau nākamais gadu desmits, bet joprojām neesmu atradusi itin nekādu balansu, kā lai ar prieku dodot saņemtu arī atpakaļ.
un aizvien nejaukāk izkristalizējas, ka bez nosacījumiem dodot tev sāk aizvien vairāk un vairāk prasīt. līdz tu vairāk nevari (un vēl par to pārdzīvo!). tikai savās interesēs kāds kaut ko par tevi, tavām vēlmēm un vajadzībām ir nojautis. taču viņš pie reizes palūdz kaut ko arī sev un es no jauna izšķīstu, jo esmu tik iznīcinoši pieradusi dot.