Ernests Brastiņš.Dzīve
| |
|
Ernests Brastiņš.Dzīve
|
|
| |
|
Brastiņu Ernests (1892–1942)
Manis iecienītākā laikabiedra un labieša Brastiņu Ernesta (kā pie dievturiem pieņemts teikt) bilde
|
|
| |
|
Latvju teiksmas (1936–1960)
Es esmu viens no tiem latviešu rakstniecības pārstāvjiem, par kuru var pārliecinoši teikt, ka tam nav otra līdzīga. Dzimtenē nepelnīti mazzināms un nenovērtēts, kam par iemeslu kalpojusi gan mana dzīve trimdā, gan nacionālais piesātinājums paša darbos – abi ar ideoloģisko akceptējamību padomju režīmā nesavietojami apstākļi –, es izceļos laikabiedru vidū ar ārkārtīgi plašo domas, interešu un savā daiļradē aplūkotās tematikas amplitūdu. Pratis samierināt pat tik šķietami vienu no otras atšķirīgas jomas kā astroloģija un kodolfizika, es savos darbos aptveru laiku no tālas pagātnes līdz tuvai nākotnei, tiecos sapludināt kā reālo ar pārreālo, tā vēsturisko ar fantāziju, bet ne mirkli nezaudēt saikni ar būtisko – kosmisko, pārlaicīgo vai vispārcilvēcisko. Esmu dēvēts gan par Mūžības, gan par “esenciālā latviskuma” meklētāju un allaž centies savā daiļradē atspoguļot paša izaugsmi garīgajā jomā, atstājot pieklājīgu nospiedumu latviešu literatūras vēsturē kā ražīgs prozaiķis, erudīts literatūrteorētiķis un iedvesmots mistiķis, kas vārdos, domās un rakstos spējis sakausēt dziļi mītisko ar laikmetīgās zinātnes atzinumiem. Vēl katrā ziņā jāpiemin mans krāšņais ekspresionistiskais izteiksmes stils un dzejiskā, retiem vecvārdiem bagātā valoda. Līdz ar to mans literārais mantojums augsti vērtējams ne tikai dvēseliskā un intelektuālā lādiņa, bet arī tā estētisko kvalitāšu dēļ.
1920. gadu otrajā pusē es aktīvi iesaistījos Ernesta Brastiņa (1892–1942) uzsāktajā latviešu nacionālās dievestības jeb reliģijas – dievturības – atjaunošanas kustībā. Dievturība, būdama ne tikai garīga mācība, bet arī estētisks fenomens, likumsakarīgi tiecās rast materiālu izpausmi mākslās (Brastiņš cita starpā bija gleznotājs) – daiļliteratūra ir viena no mākslām, un nevienam citam kā tieši man piekrita tas gods tapt par atdzimušās dievestības oriģinālmītu radītāju. Mans tautiskās īsprozas cikls «Latvju teiksmas» (1936–1960) iekļaujas 20. gadsimtā atdzimušā neomītisma paradigmā un ir nenoliedzami iespaidīgākais literārais piemineklis latviešu nacionālās reliģijas atjaunotnes kustībai dzimtenē starpkara gados. Par šo darbu saņēmu veselas divas Kultūras fonda prēmijas – kā 1943., tā 1944. gadā. Diemžēl prieki nebija ilgi, jo Trešā reiha uzņemtie apgriezieni Austrumu frontē cieta vienu fiasko pēc cita un, tuvojoties padomju karaspēkam, bet pāri visam jau tam necilvēciskajam režīmam, kas to baroja un dzina uz priekšu, neredzēju citu izvēli kā pamest ģimeni un tēviju un doties bēgļu gaitās. Vispirms uz Vāciju, bet 1950. gadā – uz ASV, kur ar ārkārtīgi aktīvo svešatnes latviešu kopienu slavenajā Kalamazū, Mičiganas štatā, arīdzan aizvadīju atlikušās mūža dienas. Latvijā tā arī vairs neatgriezos... |
|
| |
|
Tīrumu ļaudis (1926)
 Romānā Tīrumu ļaudis, ko rakstīju 20. gs. 20. gadu viducī, nevis 19. gs. 20. gadu nogalē, kā kļūdaini minēts literatūras cienītāju portālā Goodreads, es akceptēju pozitīvismam raksturīgas idejas par zemes vērtību, Latvijas lauku poetizāciju, harmoniskas un latviskas personības nepieciešamību. Tam pozitīvismam, par kuru runāju, gan nav nekāda sakara ar franču filosofistisko domu, bet vairāk ar to, kā pozitīvismu saprastu "parastais cilvēks" no ielas (lasi, kā būšanu pozitīvam): tradicionālās, konservatīvās ģimenes vērtības, rurālā sentimentā sakņots patriotisms, viensētnieciskums un domāts - darīts attieksme pret dzīvi. Par Tīrumu ļaudīm 1928. gadā saņēmu Kultūras fonda prēmiju (pirmo no trijām savā mūžā), vairākus tūkstošus latu, uz rāviena neatceros, cik tieši, bet, lai vai kā, tie tolaik lieti noderēja manas ģimenes dzīves iekārtošanai Rīgā. Tomēr, ja vēlies iepazīties ar manu daiļradi, šis nebūs tas objektīvi veiksmīgākais mans sacerējums; sāc labāk ar teiksmām, latviskuma draugs. |
|
| |
|
Labrīt, cibiņ! Lietotājs Džims vakar savā žurnālā padalījies ar labu, draugu vai draudzeņu lokā šķīlušos asprātību par mana kolēģa Andreja monumentālo darbu Zaļā zeme, taču neļauj pie sevis rakstīt komentārus nedraudziņiem. Tālab, ja nevienam nav iebildumu, padalīšos ar Džima ierakstu un savu komentāru tepat: Džims: Šodien nonācām pie konceptuālā latviešu slow cinema: seriāla formātā ekranizēta "Zaļā zeme". Zemnieks visu sēriju brauc ar zirgu pa ceļu. Vai viņš nonāks galā? Skatieties nākamajā sērijā! Literatūrzinātnē šādu notikumu gaitas vilcināšanu sauc par retardāciju, jebšu lamuvārds tas gluži vis nav. Jebšu ne tik izteikts, cits retardācijas piemērs mūsu literatūras zelta fondā ir gandrīz pašās pirmā latviešu romāna, brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiku (1879), beigās pēkšņi "no nekurienes" iznirusī sižetiskā atkāpe pilsētā crime noir stilā. Savukārt pašu vārdu iemācījos no sava laikabiedra, cita repatrianta un, uzdrīkstēšos apgalvot, pamatīgākā literatūrkritiķa Latvijas vēsturē, Jāņa Rudzīša (1909–1970). Ja nu kāds nezināja, Andrejs savu Zaļo zemi teju no nulles rakstīja divreiz, tāpēc ka pirmais, faktiski jau pabeigtais manuskripts sadega ugunsgrēkā Krievijā. |
|
| |||
|
Ja nu nezinājāt, esmu viens no pirmajiem zinātniskās fantastikas autoriem latviešu literatūras zelta (lasi, pirmskara) laikmetā. Ar jūsu atļauju nocitēšu literatūras cienītāju portāla Goodreads lietotājas Unas atsauksmi par manu triloģiju TĒRAUDA DVĒSELE (Cilvēku sacelšanās 1934, Tērauda dvēsele 1938, Lielais gājiens 1946), kas visa vienā grāmatā, uz kuras kosmiski zilganajiem vākiem dižojas ar zelta krāsu iestrādātas starpplanētu ceļojumiem paredzētas un nepārprotami falliskas raķetes kontūras, gan publicēta tikai 1961. gadā jeb gadu pirms manas nāves Milvoki, ASV. LATVIJAS LAIKA ZINĀTNISKĀ FANTASTIKA! Viena zvaigznīte ir tikai par žanru. Sākums un beigas bija interesantāki nekā vidus, tomēr: vienīgā grāmata, kur esmu redzējusi apvienotu kodolfiziku ar dievturību. Vēl daudz citu lietu, kā Fausta motīvs (gan visai kusls), Spānijas pilsoņu karš (jo kāpēc ne), saruna ar Einšteinu (jo Veselis to varēja - uzrakstīt, tas ir), latvju tautas kolektīvā bezapziņa Gaismas pilī, tāds kā ceļojums laikā, kaut kādi nāves stari un pavisam noteikti raķetes konstruēšana kosmosa ceļojumiem, pirms tas bija noticis dzīvē. Daudz meiču, kuras ir daiļas un mīlošas, un vīriešu, kuriem ir liels gars un ideāli mērķi. Vietām ļoti krāšņa proza. Nemitīgs bezgalības vēriens.
|
|||
| |
|
JAUNATNE UN LATVISKĀS IDEJAS
Kad jauns cilvēks sāk iepazīties ar kultūras veidojumiem, iedziļināties katras domas, izgudrojuma, cilvēces darba rīka vai mašīnas likumu vai ētisku noteikumu tapšanas vēsturē, tad viņš beidzot nonāk pie šo atradumu idejas, pie pirmā iedīgļa, pie pirmveidola, no kuŗa bieži vēlāk izaugušas ļoti sarežģītas sistēmas, daudzveidīgi domu sazarojumi, kaut arī pirmā doma bijusi pavisam vienkārša. Reizēm viņš uziet arī pirmveidola, idejas sākotnējo atradēju, izteicēju, taču bieži tas paliek nezināms, jo bijis tik senos laikos, ka vārds aizmirsts. Bet pats atradums ir iedarbīgs spēks cilvēku dzīves veidošanā. Kā katrai lietai, katram atradumam kā materiālu, tā garīgu lietu pasaulē ir savi pirmveidoli, savas idejas, tā šādi pirmveidoli ir arī visām tautām, par cik tās radījušas kaut ko patstāvīgu savā dzīvē, par cik tās tapušas ar savu balsi, ar savu nokrāsu cilvēces kopumā. Ar šīm idejām tauta dzīvo, attīstās, kļūst pilnvērtīga, bet nomirst, līdz ko tās atmetusi vai svešām aizgūtām domām devusi pārmērīgu varu savas dzīves, savas garīgās kultūras darbos. Tad tauta kļūst par bezveidīgu pūli, kas iznīkst citu tautu biezumā. Pat valsts patstāvības zaudēšana nav tik briesmīga kā šāda savu garīgo pirmveidolu atstāšana novārtā vai to aizmiršana. Latvieši ir pārdzīvojuši nebrīvības laikus, tāpēc ka viņiem bija neatņemami garīgu pirmveidolu balsti, kas izteikti dainās. Tagadējos nebrīvības laikus viņi pārdzīvos un savu valsti atkal uzcels labvēlīgā vēstures brīdī, ja būs saglabājuši savu garīgo patstāvību. Latviešu kultūras pirmveidoli nāk pa daļai no sirmas senatnes, pa daļai izteikti jaunlaiku dzejnieku un rakstnieku darbos. Aplūkojot tos bez aizspriedumiem, redzam, ka latviešu gara dzīve ir ideālistiska, ka tā nekur nedod priekšroku materiālām vērtībām, tā pauž cēlumu, skaistumu, apgarotību, mīļumu ne vien pret cilvēkiem, bet pret visām lietām. Pat domātājs Pauls Jurevičs saka: „Latviešu pasaule dabīgi bija apgarota un jēgturīga. Tai līdz ar to palikusi aiztaupīta maldīšanās pa mechanistīgā pasaules uzskata svešajiem maldu ceļiem, no kuŗiem tagad arī zinātne novēršas.” /Variācijas par moderno cilvēku, 249/. Latviešu dzejnieki gandrīz bez izņēmuma noraida mechanistisko pasaules skatījumu, atzīst dzīvo augšanu savas tautas dvēselīgajā gaisotnē, dzīvus sakarus ar dabu, no kuŗas gars gūst savu atjaunību. Liela nozīme latviskās kultūras ievirzīšanai ideālistiskā ceļā ir piederējusi mūsu jaunatnei visos laikos. Jau viens no pirmajiem latvisko pirmveidolu devējiem, dzejnieks Auseklis, savu kalpošanu tautai beidza ar savu divdesmit devīto gadu, atstādams savus Gaismas pils un atdzimstošas Latvijas redzējumus mums kā nemirstīgu mantojumu. /Ja viņš būtu bijis ALJA biedrs, tad tam nebūt vēl nebūtu jāpāriet „vecīšos”/. Edvards Veidenbaums, kas ievadīja lielo garīgo latviešu kustību Jauno Strāvu deviņdesmito gadu sākumā, aizgāja divdesmit piecu gadu vecs, bet bija jau gatavs, pilnīgs dzejnieks ar savu izveidotu pasaules uzskatu. Taču agra šo dzejnieku aiziešana nav uzskatāma par kādu paraugu, tā drīzāk ir nejaušība. Paraugs ir tikai viņu darbs. Dziļas idejas, tautas pirmveidolus devuši rakstnieki dažādā vecumā. Galvenais tomēr, ka šīs idejas uztvēra jaunatne, padarīja tās par darbīgu spēku dzīves veidošanā, piešķīra ar tām laikmetam krasu un atšķirīgu nozīmi. Darbojoties ap idejām, pati latviešu jaunatne kļuva idejiska, pieņēma dzejnieku izteiktos ideālus par savas dzīves saturu un cīnījās par tiem. Jaunatnei vispār piemīt īpašība mesties kādā uzdevumā, tiekties uz kādu mērķi ar visu sevi, bez sevis taupīšanas, bez ierobežojuma. Svarīgi ir, kādu virzienu uzsāk šī jaunatnes dabiskā dziņa. Ja tā vēršas uz tukšu lielību, ārišķību, tad maz ko var gaidīt no šādas jaunatnes tautas gara dzīvei par labu. Par laimi, latviešu ideālistiskā jaunatne līdz šim vienmēr izšķīrusies par cēlu nesavtību. Kā ap Juri Alunānu, Ausekli sakuploja aizrautīgā Tautas Atmodas laika jaunatne, kā Jaunajā Strāvā Ed. Veidenbauma, Poruka, Aspazijas, Raiņa mestās idejas uztvēra gan jauni fabrikas strādnieki, gan skolnieki, gan lauku jaunieši, tā 1918./19. gadā latviešu jaunatne devās bez kādām rezervācijām savu valsti izkarot, neprasot, kādi materiāli labumi viņai par to būs. Pat, ja cīņa par ideālām vērtībām, par tautas neatkarību no svešām varām beidzas traģiski, kā tas notika 2. pasaules kaŗā, tad jaunatne arī ar šo sevis ziedošanu ir apliecinājusi latviešu dzīves pirmveidolu: cīnīties par taisnību. Latviešu gara dzīve, sākot ar dainām un beidzot ar moderno literatūru, glezniecību un citām kultūras nozarēm, ir tapusi patstāvīga, nesamaināma ne ar ko citu. To vairs nekas nevar noliegt, nedz padarīt par nebijušu. Tā ir mūsu garīgā valsts. Bet šī garīgā valsts, šis lielais neskaitāmu audžu mantojums var izslīdēt no nākamo paaudžu rokām, tai var pazust cilvēki, kas to kopj, kas rūpējas par tās tālāku veidošanu, par jaunu garīgu mantu pievienošanu tām, kas jau ir. Šeit sākas mūsu tagadējās ideālistiskās latviešu jaunatnes darbs un uzdevums, ko, nesavtīgi veikdama, tā pasargās arī visu tautu no bojā ejas. Kā jaunību, tā visu cilvēku dzīvi varam uzlūkot kā varenu, nekad nerimstošu ūdens kritumu, kas, nākdams no bieži mums nezināmiem un nepārredzamiem avotiem, ietverts zināmā krastu gultnē, gāžas pār klintīm. Šīs klintis, šie krasti veido krituma formu. Ūdeņi plūst vairāk vai mazāk, tiem ir plūdi un atplūdi, palos tie ir vareni un briesmīgi, sausā laikā gandrīz tikko burbuļo. Kaut gan ūdeņi tā mainās, bet klintis, krasti paliek. Tā arī paaudzes nāk un zūd. Kas šodien vēl domājas esam jauns, tas pēc desmit, divdesmit gadiem tāds vairs nebūs. Tādēļ nebūtu ieteicams jaunatnei lepoties tikai ar savu jaunumu, kas ir visai pārejoša lieta, bet gan vērsties uz tām idejām, tiem pirmveidoliem, kas noteikuši visas tautas dzīves tecēšanu, sprauduši tai kā mērķus, tā robežas. Šīs klintis nosaka ūdens krituma virzienu; ja tās sagrūst, tad ūdeņi izplūst nenoteikti, bezmērķīgi pa klajumiem, dažreiz izgrauzdami sev jaunu gultni, citreiz pazuzdami smiltīs un sēkļos . Latviešu ideālistiskā jaunatne var gan lepoties, ka ir savas tautas ideālu un tradiciju mantniece un savukārt atstās vēl bagātāku mantojumu paaudzēm, kas nāks pēc viņas. Gribas cerēt, ka latvisko ideju klints piešķirs garīgo veidolu arī tagadējai latviešu jaunatnei svešumā. |
|
