Jānis · Veselis


1896–1962

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Labrīt, cibiņ!

Lietotājs Džims vakar savā žurnālā padalījies ar labu, draugu vai draudzeņu lokā šķīlušos asprātību par mana kolēģa Andreja monumentālo darbu Zaļā zeme, taču neļauj pie sevis rakstīt komentārus nedraudziņiem. Tālab, ja nevienam nav iebildumu, padalīšos ar Džima ierakstu un savu komentāru tepat:

Džims: Šodien nonācām pie konceptuālā latviešu slow cinema: seriāla formātā ekranizēta "Zaļā zeme". Zemnieks visu sēriju brauc ar zirgu pa ceļu. Vai viņš nonāks galā? Skatieties nākamajā sērijā!

Es: Labs joks. Paldies par latviešu literatūras zelta laikmeta aktualizēšanu Sviesta Cibā! Es personīgi, ņemot vērā izejmateriālu, šo lēnā kino konceptu vēl papildinātu ar visu garām pabraukto kaimiņu aprunāšanu vai nolamāšanu (to var darīt arī lēnām un rezignēti).

Taču, ja izejmateriālu ņem vērā pavisam godīgi, tad visnogurdinošākās vietas "Zaļajā zemē" ir tās, kur varoņi vienkārši stundām sēž Brīviņu Vanaga viesistabā, dzer, špļauj uz grīdas un nemitīgi tenko par visu pagastu. Lasītājam, kas vēl nav no galvas iemācījies visus grāmatas varoņu vārdus un iesaukas, tas ir grūti baudāms pārbaudījums, lai neteiktu, kā angļi saka, ordeal. Tikt pāri tām man bija visgrūtāk.


Literatūrzinātnē šādu notikumu gaitas vilcināšanu sauc par retardāciju, jebšu lamuvārds tas gluži vis nav.

Jebšu ne tik izteikts, cits retardācijas piemērs mūsu literatūras zelta fondā ir gandrīz pašās pirmā latviešu romāna, brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiku (1879), beigās pēkšņi "no nekurienes" iznirusī sižetiskā atkāpe pilsētā crime noir stilā. Savukārt pašu vārdu iemācījos no sava laikabiedra, cita repatrianta un, uzdrīkstēšos apgalvot, pamatīgākā literatūrkritiķa Latvijas vēsturē, Jāņa Rudzīša (1909–1970).

Ja nu kāds nezināja, Andrejs savu Zaļo zemi teju no nulles rakstīja divreiz, tāpēc ka pirmais, faktiski jau pabeigtais manuskripts sadega ugunsgrēkā Krievijā.

* * *