Jānis · Veselis


Post a comment

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Ernests Brastiņš.Dzīve


Vārds
Ernests Brastiņš
Saiknes
Personiska informācija
Ernesta Brastiņa tēvs ir kalēja dēls Augusts Brastiņš, māte – saimnieka meita Hermīne (dz. Zeibota). Pēc kāzām ģimene dzīvo Zeibotu mājās „Lapiņos”. Nepilnu gadu pēc Brastiņa piedzimšanas ģimene pārceļas uz Mežšautēm, jo netiek pagarināts rentes līgums.
Augusts Brastiņš, kā atmiņās raksta Arvīds Brastiņš, bijis „.. gan labs amatnieks, bet nav īsts lielas sētas saimnieks īsts zemnieks..”, jo vairāk interesējies par mašīnām un centies izgudrot mūžīgo dzinēju. Tomēr viņš uzceļ kalēja darbnīcu. Drīz ģimene pārceļas uz Krimuldu, Jauno muižu. Augusts Brastiņš strādā par kalēju darbnīcas vadītāju un fabrikas mašīnistu. Krimuldā piedzimst divas Ernesta Brastiņa māsas, dvīnes Ella un Irma.
Pēc liestu fabrikas bankrota Brastiņi pārvācas uz dzīvi Rīgā. Tēvs strādā Pārdaugavas Valdešpīla dzirnavu piederumu fabrikā par mašīnistu. E. Brastiņš uzsāk skolas gaitas Jonatāna biedrības skolā Pārdaugavā, kur par skolotāju strādā vēlākais Latvijas Universitātes rektors Juris Plāķis.
Vasarās māte ved bērnus uz laukiem, pie Brastiņa tēva vecākiem „Dzeņu” saimniecībā Lēdurgā. Ernests Brastiņš ar savu brāli un māsām palīdz vecvecākiem lauku darbos un apgūst rokdarbu prasmes, kas vēlāk viņam noder mākslas skolā.
1906. gadā Brastiņa tēvam piedāvā muižas fabrikas mašīnmeistara un zāģētavas vadītāja amatu Dikļos. Ģimene pārceļas turp, bet E. Brastiņš dodas uz Valmieru, lai turpinātu mācības pilsētas skolā. Sevišķu talantu viņš izrāda glezniecībā. Zīmēšanas skolotājs Teodors Ūdris mudina audzēkni attīstīt savas spējas. Pēc skolas absolvēšanas 1911. gadā, Brastiņš iestājas Pēterburgas Štiglica lietišķās mākslas institūtā, kuru absolvē 1916. gadā ar grādu mākslās. Tad viņš iestājas imperatora Paula junkuru skolā Pēterburgā, iegūst virsnieka pakāpi un piedalās Pirmajā pasaules karā vispirms latviešu strēlnieku, bet vēlāk neatkarīgās Latvijas armijas sastāvā.
Pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanas Brastiņš pārceļas uz dzīvi Rīgā. 1922. gadā Brastiņš publicē darbu „Latviešu ornamentika”, kurā aicina pētīt latviešu ornamentus, lai turpinātu latviešu tautas attīstību, un norāda, ka stila elementi ir nesaraujami saistīti ar pasaules uzskatu. Mākslas tematikai Brastiņš pievēršas arī darbos „Glezniecības pastardiena”, „Daiļā sēta” u. c.
Viņš praksē lieto zināšanas ornamentikā, veidojot dekorācijas teātra izrādēm un sniedzot padomus Ansim Cīrulim Pirmo reizi Brastiņa glezniecības darbus izstāda Valgā 1917. gadā, bet vēlāk – Rīgā, „Neatkarīgo mākslinieku vienības” izstādēs. Šī ir viena no vecākajām un lielākajām mākslinieku biedrībām Latvijā, un Brastiņš ir tās priekšnieks. Tās statūtus reģistrē Rīgas Apgabaltiesā 1919. gada 19. decembrī. 1938. gadā biedrība apvienojas ar Latvijas tēlojošās mākslas biedrību. Brastiņš ir arī viens no Valmieras mākslinieku apvienības „Baltā vārna” dalībniekiem (1918) un Mūksalas mākslinieku biedrības goda biedrs.
Rīgā Brastiņš strādā par pedagogu. Viņš piedalās Kaucmindes mājturības institūta statūtu izveidē un pēc institūta izveidošanas lasa lekcijas par tautisko mākslu. Brastiņš pasniedz Rīgas pilsētas amatnieku skolā un tehnikumā estētiku, latvju tautas mākslu un tēlojošo ģeometriju, kā arī kādu laiku vada galdniecības nodaļu. Jānis Rītiņš, Brastiņa audzēknis, vēlāk raksta: „.. viņš prata audzēkņos modināt izpratni par latvisku stilu un latvisku dzīves dziņu.”
No 1921. gada ar Kara ministrijas norīkojumu Brastiņš vada Kara muzeju. Nākamās četras vasaras viņš nododas pilskalnu pētniecībai, pārbaudot aptuveni tūkstoti iespējamo pilskalnu vietu. Pētījumu rezultātus apkopo četrās grāmatās.
Darbā „Mūsu dievestības tūkstošgadīga apkarošana” Brastiņš norāda, ka 20. gadsimta sākumā Latvijā līdz ar nacionālo jautājumu inteliģences aprindās aktualizēts jautājums par reliģisko atziņu nostiprināšanu. Viņš uzstājas inteliģentu grupā „Kamols”, kurā par minēto jautājumu runā arī teologs Jānis Sanders un filozofs Valdemārs Reiznieks, paužot nepieciešamību atjaunot senlatviešu reliģiju, taču, kā atzīst Brastiņš, „„Kamolā” tam nebija piekritēju”.
Pirmais Brastiņa domubiedrs ir inženieris Kārlis Marovskis-Bregžs. Kopā ar Bregžu viņš dodas uz Jelgavu, lai apmeklētu Juri Leču, kas kara laikā ir mēģinājis izveidot nekristīgu latviešu draudzi. Brastiņš kopā ar Bregžu vēlas piebiedroties „šai latviskai lietai”, taču izrādās, ka Lečam nav izdevies nodomu īstenot, tāpēc Brastiņš kopā ar Bregžu piesaka Garīgo lietu pārvaldei Dievturu draudzi un izdod darbu „Latviešu dievturības atjaunošana”. Grāmatā skaidrots, ka dievturība ir latviešu senās reliģijas pamati. Pēc Brastiņa uzskata, latvieši jau izsenis ir dzīvojoši tagadējā Latvijas teritorijā, daļā no āriešu pirmdzimtenes, no kuras vēlāk izceļojuši indieši un grieķi. Tāpēc latvieši ir vispilnīgāk saglabājuši āriešu pirmreliģiju, un tā atklājas dainās. Restaurējot dievturību, lai rastu zudušos aspektus, var izmantot citu tautu reliģiskās atziņas, piemēram, indiešu mācības, kurām pēc būtības ar senlatviešu ticību ir viens avots. Dievturības ideju Brastiņš vēlāk izklāsta virknē citu darbu un rakstos periodikā. Brastiņa rakstus publicē „Labietī”, „Latvijas–Igaunijas Biedrības Mēnešrakstā”, „Zemkopī” u. c. No 1923. līdz 1930. gadam Brastiņš ir izdevuma „Latvijas Saule” redaktors. Publikācijās viņš aplūko plašu jautājumu loku: vēsture, nacionālisms, māksla u. c., sevišķi pievēršoties dievturības problemātikai un ieskicējot arī dievturības filozofisko pamatojumu. Grāmatā „Dievturu cerokslis” viņš raksta, ka latviešu tautas uzdevums ir atjaunot āriski-latvisko reliģiju, lai nodotu to atpakaļ āriskajai Eiropai.
Brastiņš pievēršas folkloras pētniecībai, vācot folkloru Latvijas novados, viņš strādā Latviešu folkloras krātuvē. 1926. gadā dievturis izveido „Latvju Dainu” mitoloģisko jēdzienu rādītāju.
1926. gada 26. jūlijā oficiāli tiek reģistrēta Dievturu draudze. Lai arī, kā norāda Brastiņš, dievturību kritizē mācītāji, marksisti un universitātes spēki, kustībai rodas arvien vairāk piekritēju. 1929. gadā izveidojas Latvijas Dievturu Sadraudze. Sadraudzē darbojas trīs draudzes Rīgā un pa vienai draudzei Valmierā, Jelgavā un Liepājā. 1940. gadā Brastiņš atzīst, ka dievturība kā pilntiesīga latviešu reliģija ir gatava. Tāpēc ir jāsāk dievturības „otrais posms”, kas paredz tās izplatīšanu latviešu tautā.
Viņš raksta par nepieciešamību pēc latvietības filozofijas, kas noteiktu tautiskos mērķus un uzdevumus, tomēr atzīstot, ka filozofiskā doma latviešos vēl ir nepopulāra. Dievturībai, pēc viņa redzējuma, jāveido reliģijas filozofija. Atmiņās J. Veselis norāda, ka Brastiņu interesē vācu ideālisms un atziņa par matērijas sekundāro raksturu. Minēto jautājumu viņš izvērš darbā „Samulsuma pārspēšana: pareizības filozofijas pamatdomas”. Brastiņš norāda, ka ir nepieciešams veidot prātniecības metafiziku, kas aplūkotu jautājumu par viņpasauli, atceļot nāves radīto mulsumu. Dvēseles nemirstību ir iespējams pierādīt ar fizioloģiju, psiholoģiju un parapsiholoģiju. Atsaucoties uz Gustavu Teihmilleru, Arturu Šopenhaueru, Džordžu Bērkliju un citiem filozofiem, Brastiņš nonāk pie secinājuma, ka katrs cilvēks dzīvē veido iekšējo pasauli, kas vēlāk kļūst par viņpasaules saturu. Tāpēc nozīmīga vieta ir jāatvēl kultūrai kā pieredzi organizējošam spēkam. Visas kultūras uzdevums, raksta Brastiņš, ir kalpot pareizai dzīvei viņpasaulē.
Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā Brastiņš strādā „Tēvijas Sargā”, raksta ievadvārdus un atbild par grafiku žurnālā „Rīts”, kā arī pilda laikraksta „Brīvā Zeme” tehniskā redaktora pienākumus.
1940. gadā, pēc sarkanās armijas ienākšanas Rīgā, 5. jūlijā Brastiņa dzīvoklī notiek kratīšana. Nākamajā dienā viņu ievieto Rīgas Centrālcietumā, no kura ieslodzīto pārved uz Vitebskas, vēlāk – Valsts drošības galvenās pārvaldes iekšējo cietumu Maskavā. Brastiņam izvirza apsūdzības par pretpadomju darbību un sadarbību ar „Pērkoņkrustu”. Pēc izmeklēšanas viņu apsūdz par palīdzības sniegšanu buržuāzijai cīņā pret revolucionāro kustību. 1941. gada 24. maijā ieslodzītajam piespriež astoņu gadu cietumsodu. Brastiņš nonāk Astrahaņas Hanu pils cietumā. Tur viņš lasa lekcijas citiem ieslodzītajiem par vēsturi, mākslu, atbrīvošanas cīņām un dievturību.
Astrahaņā Brastiņam izvirza jaunas apsūdzības un decembrī piespriež augstāko sodu – nošaušanu, kuru izpilda 1942. gada 28. janvārī.
1995. gada 1. martā dievturu draudze Rīgā izveido „Brastiņa fondu”, par galveno uzdevumu izvirzot atrast Brastiņa apglabāšanas vietu un pārvestus pīšļus uz Latviju. 2006. gadā Kronvalda parkā atklāj viņa pieminekli.
* * *

Read Comments

* * *

Reply to this entry:

From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: