Jānis · Veselis

( Personiska informācija )

Es esmu viens no tiem latviešu rakstniecības pārstāvjiem, par kuru var pārliecinoši teikt, ka tam nav otra līdzīga. Dzimtenē nepelnīti mazzināms un nenovērtēts, kam par iemeslu kalpojusi gan mana dzīve trimdā, gan nacionālais piesātinājums paša darbos – abi ar ideoloģisko akceptējamību padomju režīmā nesavietojami apstākļi –, es izceļos laikabiedru vidū ar ārkārtīgi plašo domas, interešu un savā daiļradē aplūkotās tematikas amplitūdu. Pratis samierināt pat tik šķietami vienu no otras atšķirīgas jomas kā astroloģija un kodolfizika, es savos darbos aptveru laiku no tālas pagātnes līdz tuvai nākotnei, tiecos sapludināt kā reālo ar pārreālo, tā vēsturisko ar fantāziju, bet ne mirkli nezaudēt saikni ar būtisko – kosmisko, pārlaicīgo vai vispārcilvēcisko. Esmu dēvēts gan par Mūžības, gan par “esenciālā latviskuma” meklētāju un allaž centies savā daiļradē atspoguļot paša izaugsmi garīgajā jomā, atstājot pieklājīgu nospiedumu latviešu literatūras vēsturē kā ražīgs prozaiķis, erudīts literatūrteorētiķis un iedvesmots mistiķis, kas vārdos, domās un rakstos spējis sakausēt dziļi mītisko ar laikmetīgās zinātnes atzinumiem. Vēl katrā ziņā jāpiemin mans krāšņais ekspresionistiskais izteiksmes stils un dzejiskā, retiem vecvārdiem bagātā valoda. Līdz ar to mans literārais mantojums augsti vērtējams ne tikai dvēseliskā un intelektuālā lādiņa, bet arī tā estētisko kvalitāšu dēļ.

1920. gadu otrajā pusē es aktīvi iesaistījos Ernesta Brastiņa (1892–1942) uzsāktajā latviešu nacionālās dievestības jeb reliģijas – dievturības – atjaunošanas kustībā. Dievturība, būdama ne tikai garīga mācība, bet arī estētisks fenomens, likumsakarīgi tiecās rast materiālu izpausmi mākslās (Brastiņš cita starpā bija gleznotājs) – daiļliteratūra ir viena no mākslām, un nevienam citam kā tieši man piekrita tas gods tapt par atdzimušās dievestības oriģinālmītu radītāju. Mans tautiskās īsprozas cikls «Latvju teiksmas» (1936–1960) iekļaujas 20. gadsimtā atdzimušā neomītisma paradigmā un ir nenoliedzami iespaidīgākais literārais piemineklis latviešu nacionālās reliģijas atjaunotnes kustībai dzimtenē starpkara gados.

Par šo darbu saņēmu veselas divas Kultūras fonda prēmijas – kā 1943., tā 1944. gadā. Diemžēl prieki nebija ilgi, jo Trešā reiha uzņemtie apgriezieni Austrumu frontē cieta vienu fiasko pēc cita un, tuvojoties padomju karaspēkam, bet pāri visam jau tam necilvēciskajam režīmam, kas to baroja un dzina uz priekšu, neredzēju citu izvēli kā pamest ģimeni un tēviju un doties bēgļu gaitās. Vispirms uz Vāciju, bet 1950. gadā – uz ASV, kur ar ārkārtīgi aktīvo svešatnes latviešu kopienu slavenajā Kalamazū, Mičiganas štatā, arīdzan aizvadīju atlikušās mūža dienas.

Latvijā tā arī vairs neatgriezos...