Kā katrai lietai, katram atradumam kā materiālu, tā garīgu lietu pasaulē ir savi pirmveidoli, savas idejas, tā šādi pirmveidoli ir arī visām tautām, par cik tās radījušas kaut ko patstāvīgu savā dzīvē, par cik tās tapušas ar savu balsi, ar savu nokrāsu cilvēces kopumā. Ar šīm idejām tauta dzīvo, attīstās, kļūst pilnvērtīga, bet nomirst, līdz ko tās atmetusi vai svešām aizgūtām domām devusi pārmērīgu varu savas dzīves, savas garīgās kultūras darbos. Tad tauta kļūst par bezveidīgu pūli, kas iznīkst citu tautu biezumā. Pat valsts patstāvības zaudēšana nav tik briesmīga kā šāda savu garīgo pirmveidolu atstāšana novārtā vai to aizmiršana. Latvieši ir pārdzīvojuši nebrīvības laikus, tāpēc ka viņiem bija neatņemami garīgu pirmveidolu balsti, kas izteikti dainās. Tagadējos nebrīvības laikus viņi pārdzīvos un savu valsti atkal uzcels labvēlīgā vēstures brīdī, ja būs saglabājuši savu garīgo patstāvību.
Latviešu kultūras pirmveidoli nāk pa daļai no sirmas senatnes, pa daļai izteikti jaunlaiku dzejnieku un rakstnieku darbos. Aplūkojot tos bez aizspriedumiem, redzam, ka latviešu gara dzīve ir ideālistiska, ka tā nekur nedod priekšroku materiālām vērtībām, tā pauž cēlumu, skaistumu, apgarotību, mīļumu ne vien pret cilvēkiem, bet pret visām lietām. Pat domātājs Pauls Jurevičs saka: „Latviešu pasaule dabīgi bija apgarota un jēgturīga. Tai līdz ar to palikusi aiztaupīta maldīšanās pa mechanistīgā pasaules uzskata svešajiem maldu ceļiem, no kuŗiem tagad arī zinātne novēršas.” /Variācijas par moderno cilvēku, 249/. Latviešu dzejnieki gandrīz bez izņēmuma noraida mechanistisko pasaules skatījumu, atzīst dzīvo augšanu savas tautas dvēselīgajā gaisotnē, dzīvus sakarus ar dabu, no kuŗas gars gūst savu atjaunību.
Liela nozīme latviskās kultūras ievirzīšanai ideālistiskā ceļā ir piederējusi mūsu jaunatnei visos laikos. Jau viens no pirmajiem latvisko pirmveidolu devējiem, dzejnieks Auseklis, savu kalpošanu tautai beidza ar savu divdesmit devīto gadu, atstādams savus Gaismas pils un atdzimstošas Latvijas redzējumus mums kā nemirstīgu mantojumu. /Ja viņš būtu bijis ALJA biedrs, tad tam nebūt vēl nebūtu jāpāriet „vecīšos”/. Edvards Veidenbaums, kas ievadīja lielo garīgo latviešu kustību Jauno Strāvu deviņdesmito gadu sākumā, aizgāja divdesmit piecu gadu vecs, bet bija jau gatavs, pilnīgs dzejnieks ar savu izveidotu pasaules uzskatu.
Taču agra šo dzejnieku aiziešana nav uzskatāma par kādu paraugu, tā drīzāk ir nejaušība. Paraugs ir tikai viņu darbs. Dziļas idejas, tautas pirmveidolus devuši rakstnieki dažādā vecumā. Galvenais tomēr, ka šīs idejas uztvēra jaunatne, padarīja tās par darbīgu spēku dzīves veidošanā, piešķīra ar tām laikmetam krasu un atšķirīgu nozīmi. Darbojoties ap idejām, pati latviešu jaunatne kļuva idejiska, pieņēma dzejnieku izteiktos ideālus par savas dzīves saturu un cīnījās par tiem. Jaunatnei vispār piemīt īpašība mesties kādā uzdevumā, tiekties uz kādu mērķi ar visu sevi, bez sevis taupīšanas, bez ierobežojuma. Svarīgi ir, kādu virzienu uzsāk šī jaunatnes dabiskā dziņa. Ja tā vēršas uz tukšu lielību, ārišķību, tad maz ko var gaidīt no šādas jaunatnes tautas gara dzīvei par labu. Par laimi, latviešu ideālistiskā jaunatne līdz šim vienmēr izšķīrusies par cēlu nesavtību. Kā ap Juri Alunānu, Ausekli sakuploja aizrautīgā Tautas Atmodas laika jaunatne, kā Jaunajā Strāvā Ed. Veidenbauma, Poruka, Aspazijas, Raiņa mestās idejas uztvēra gan jauni fabrikas strādnieki, gan skolnieki, gan lauku jaunieši, tā 1918./19. gadā latviešu jaunatne devās bez kādām rezervācijām savu valsti izkarot, neprasot, kādi materiāli labumi viņai par to būs. Pat, ja cīņa par ideālām vērtībām, par tautas neatkarību no svešām varām beidzas traģiski, kā tas notika 2. pasaules kaŗā, tad jaunatne arī ar šo sevis ziedošanu ir apliecinājusi latviešu dzīves pirmveidolu: cīnīties par taisnību.
Latviešu gara dzīve, sākot ar dainām un beidzot ar moderno literatūru, glezniecību un citām kultūras nozarēm, ir tapusi patstāvīga, nesamaināma ne ar ko citu. To vairs nekas nevar noliegt, nedz padarīt par nebijušu. Tā ir mūsu garīgā valsts. Bet šī garīgā valsts, šis lielais neskaitāmu audžu mantojums var izslīdēt no nākamo paaudžu rokām, tai var pazust cilvēki, kas to kopj, kas rūpējas par tās tālāku veidošanu, par jaunu garīgu mantu pievienošanu tām, kas jau ir. Šeit sākas mūsu tagadējās ideālistiskās latviešu jaunatnes darbs un uzdevums, ko, nesavtīgi veikdama, tā pasargās arī visu tautu no bojā ejas.
Kā jaunību, tā visu cilvēku dzīvi varam uzlūkot kā varenu, nekad nerimstošu ūdens kritumu, kas, nākdams no bieži mums nezināmiem un nepārredzamiem avotiem, ietverts zināmā krastu gultnē, gāžas pār klintīm. Šīs klintis, šie krasti veido krituma formu. Ūdeņi plūst vairāk vai mazāk, tiem ir plūdi un atplūdi, palos tie ir vareni un briesmīgi, sausā laikā gandrīz tikko burbuļo. Kaut gan ūdeņi tā mainās, bet klintis, krasti paliek. Tā arī paaudzes nāk un zūd. Kas šodien vēl domājas esam jauns, tas pēc desmit, divdesmit gadiem tāds vairs nebūs. Tādēļ nebūtu ieteicams jaunatnei lepoties tikai ar savu jaunumu, kas ir visai pārejoša lieta, bet gan vērsties uz tām idejām, tiem pirmveidoliem, kas noteikuši visas tautas dzīves tecēšanu, sprauduši tai kā mērķus, tā robežas. Šīs klintis nosaka ūdens krituma virzienu; ja tās sagrūst, tad ūdeņi izplūst nenoteikti, bezmērķīgi pa klajumiem, dažreiz izgrauzdami sev jaunu gultni, citreiz pazuzdami smiltīs un sēkļos . Latviešu ideālistiskā jaunatne var gan lepoties, ka ir savas tautas ideālu un tradiciju mantniece un savukārt atstās vēl bagātāku mantojumu paaudzēm, kas nāks pēc viņas. Gribas cerēt, ka latvisko ideju klints piešķirs garīgo veidolu arī tagadējai latviešu jaunatnei svešumā.