Romānā Tīrumu ļaudis, ko rakstīju 20. gs. 20. gadu viducī, nevis 19. gs. 20. gadu nogalē, kā kļūdaini minēts literatūras cienītāju portālā Goodreads, es akceptēju pozitīvismam raksturīgas idejas par zemes vērtību, Latvijas lauku poetizāciju, harmoniskas un latviskas personības nepieciešamību.
Tam pozitīvismam, par kuru runāju, gan nav nekāda sakara ar franču filosofistisko domu, bet vairāk ar to, kā pozitīvismu saprastu "parastais cilvēks" no ielas (lasi, kā būšanu pozitīvam): tradicionālās, konservatīvās ģimenes vērtības, rurālā sentimentā sakņots patriotisms, viensētnieciskums un domāts - darīts attieksme pret dzīvi.
Par Tīrumu ļaudīm 1928. gadā saņēmu Kultūras fonda prēmiju (pirmo no trijām savā mūžā), vairākus tūkstošus latu, uz rāviena neatceros, cik tieši, bet, lai vai kā, tie tolaik lieti noderēja manas ģimenes dzīves iekārtošanai Rīgā. Tomēr, ja vēlies iepazīties ar manu daiļradi, šis nebūs tas objektīvi veiksmīgākais mans sacerējums; sāc labāk ar teiksmām, latviskuma draugs.