janvāris ir jau gandrīz cauri, bet tāda sajūta, ka nekas nav izdarīts. 

brāļa famīlija maijā brauc uz maltu, sauc līdzi, cenas pat ir normālas, bet tā polijas bjalka ir diezgan normāli izsūkusi bankas kontu, un nezinu, vai līdz martam tur kaut kas paspēs uzpildīties (un vai gribēsies to visu notriekt ceļojumā, labāk vajadzēja braukt uz maltu, bet es vispār aizmirsu, ka tas brauciens jau tradīcijā viņiem iegājis).

februārī ir bērnam dzimšanas diena, un skatos telpas, lai nav mājās un lai bērni var izskraidīties. 

tad februārī man pašai vārdadiena un arī darba balle, pēc kuras plānoju pa nakti palikt rīgā un nepērties atpakaļ, kā pagājšreiz. sameklēju apartamentus, kuru price/performance attiecību budžetnieks manī ļoti novērtēja, žēl tikai, ka check-out's plkst. 11:00 (un check-in ap 15:00/16:00), kas tie par tādiem laikiem?! knapi paspēšu izgulēties.

bet nu vai tajā visā februārī būs tāds quality time priekš manis? sociālais kalendārs pilns, bet tas arī viss.

teicu mammai, ka jāpierod bērnam palikt ar viņu arī, lai es tomēr varu no mājas iziet. nu neko, neteica nē.

starp visām jautrajām lietām, kuras atnesa kvīkends, ir šāds stāsts no vācu draudziņa:
klases ekskursija uz berlīnes zoodārzu, klase ir kāda piektā sestā
tusē klase pa zoodārzu
vienā brīdī kāda klasesbiedra mugursoma ieņem tādu savādu neregulāru formu un slapju arī
neko, klase tusē tālāk
kad ekskursija jau gandrīz galā un klase soļo uz izeju, viņiem pēkšņi pakaļ rikšo apsargs un auro "stāvi, atdod pingvīnu!"
nācās vien somas neregulāro slapjo saturu krāmēt ārā un atgriezt pingvīnu štābiņā
klasesbiedrs esot ticis visās apriņķa avīzēs
(ja kādam ir sīka vaļa, droši pārbaudiet, es šo ielieku plauktiņā too good to check jeb tgtc – koncepts, ar kuru iepazinos pračeta biogrāfijā, kuru akurāt šobrīd lasu)

un gandrīz katru dienu dzērām šo - pa dienu pa malkam un vakarā pa lielākiem malkiem. kaut kāds maģiskais dzēriens, jeibogu, kurš uztur tevi tonusā un dod enerģiju.

ja brauciena sākumā es domāju, ka tas būs labs suvenīrs atpakaļ, tad atpakaļceļā lidostā man kaut kā vairs tik ļoti negribējās, hehe

voila - soplica [sapļica - ar uzsvaru uz i] - nosaukums izsaka visu.

tomēr nenoturējos un nopirku kleitu. 

vasarai! 

nu i kur es viņu vilkšu...?

nēn, vienu reizi jau gan jau uzvilkšu.
kā visas iepriekšējās kleitas līdz šim.