Vegānblogs

Sveicināti Vegānblogā!

Nav tā, ka man patīk biedēt cilvēkus (lai gan dažreiz varbūt arī patīk), bet ir viena lieta, par kuru gaļas patērētāji pārāk bieži izliekas, ka neko nezina. Un tas ir: prionu slimību risks.

Jā, tās pašas dīvainās un nāvējošās neirodeģeneratīvās slimības, kas ne tikai pārvērš smadzenes sūkļainā masā, bet arī būtībā ir neārstējamas. Un kur tas risks galvenokārt rodas? Pareizi – dzīvnieku izcelsmes pārtikā.

Sāksim ar zināmo – BSE jeb govju trakumsērga. Šī slimība cilvēkiem var izraisīt t.s. variantu Creutzfeldt–Jakob slimību (vCJD), kas ir letāla un briesmīga. Un šeit nav runa par “vienu gadījumu 90. gados” – pētījumi skaidri norāda, ka vCJD gadījumi ir tieši saistīti ar BSE inficētas gaļas patēriņu. Lūk, piemēram, apskatāms šis pārskats te, kur secināts: “Consumption of beef products from cattle infected with BSE prions causes new variant Creutzfeldt–Jakob disease”.

Un, ja kāds domā, ka tas viss palicis pagātnē – diemžēl, nē. Prioni ir ārkārtīgi noturīgi vides apstākļos, tos nevar vienkārši “izvārot” vai “izcept līdz drošai temperatūrai”. Tas nozīmē, ka inficēta gaļa var būt bīstama arī tad, ja termiski apstrādāta. Turklāt šis nav tikai liellopu gaļas jautājums – jaunākie pētījumi liecina, ka prioni var uzkrāties arī gaļas muskuļu audos, ne tikai smadzenēs un muguras smadzenēs. Šeit piemērs: “Prions in skeletal muscle: significant levels detected in infected animals”.

Un te ir vēl trakāk: staltbriežu prionu slimība (CWD). Līdz šim nav dokumentēti apstiprināti gadījumi, kad cilvēki ar to saslimtu, bet zinātnieki reāli brīdina, ka risks nav izslēdzams. Mednieki ASV un Kanādā turpina patērēt medījumu gaļu no reģioniem, kur šī slimība plosās. Vai tas izklausās saprātīgi? Pētījums to aplūko šeit: “Chronic wasting disease and the risk to humans”.

Un, ziniet, ja paskatās kartē, kur cilvēkiem diagnosticētas vCJD formas, tās valstis ļoti lielā mērā pārklājas ar valstīm, kurās tiek patērēts visvairāk liellopu gaļas. Ir pat tāda karte, kur to var redzēt ļoti skaidri (meklējiet Google attēlos – “vCJD global distribution”). Bet protams, var jau teikt, ka “korelācija nav cēloņsakarība”... bet dažreiz tā ir.

Patiešām ironiski, ka gaļas ēdāji mēdz pārmetoši skatīties uz vegāniem, it kā mēs dzīvotu “deficītā” vai atteiktos no dzīves baudām. Tajā pašā laikā viņi burtiski ēd vielas, kas potenciāli var pārvērst viņu smadzenes želē. Un tas nav pārspīlējums.

Neviens jau nesaka, ka katrs steiks ir bioloģiska laika bumba. Bet, ja prioni var uzkrāties muskuļos un dažas slimības izplatās tieši ar gaļas starpniecību, tad ir skaidrs, ka vismaz daļa cilvēku, kas turpina ēst dzīvniekus, spēlē loteriju. Tikai balva šajā gadījumā nav laimests – tā ir neatgriezeniska smadzeņu degradācija.

Un pat, ja risks ir neliels – vai tiešām steiks ir to vērts?

Pēdējā laikā bieži dzirdu vienu un to pašu frāzi – "jā, bet dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas ir pilnvērtīgākas". Un it kā šis arguments būtu tas pēdējais balsts, pie kura turas cilvēki, kas negrib atteikties no gaļas. Bet vai tas vispār ir loģiski?

Padomāsim: govs ēd zāli. Vistas ēd graudus. Cūkas – praktiski jebko, bet pārsvarā arī augu valsts produktus. Un kas tad notiek? Viņu organisms šo barību pārstrādā un sintezē olbaltumvielas, kas tad uzkrājas muskuļos – jeb gaļā.

Bet olbaltumvielas pašas par sevi ir tikai aminoskābju virknes. Un tieši tās aminoskābes nāk no tā, ko dzīvnieks ir ēdis. Tātad – kad tu ēd dzīvnieku olbaltumvielas, tu būtībā tikai patērē otrreizējas augu valsts olbaltumvielas, kas ir izgājušas caur svešu gremošanas sistēmu.

Protams, dzirdēšu iebildumus par “pilno aminoskābju profilu”. Bet arī augu valsts produkti var to nodrošināt – vienkārši kombinējot dažādus avotus (piemēram, rīsus un pupas). Turklāt šī ideja, ka visas neaizstājamās aminoskābes jāsaņem vienā maltītē, ir sen pārskatīta. Ķermenis nav tik neprātīgi neefektīvs.

Tāpat interesants aspekts ir ekoloģiskais nospiedums. Dzīvnieks patērē milzīgu daudzumu augu barības, lai izaudzētu muskuļus. Statistiski – apmēram 6 līdz 25 kg barības vajag, lai saražotu 1 kg gaļas, atkarībā no dzīvnieka un sistēmas. Tātad olbaltumvielas caur dzīvnieku ir ne tikai otrreizējas, bet arī ļoti neefektīvas.

Es bieži domāju – ja kāds filtrētu ūdeni caur citu cilvēku un tad dzertu to, mēs viņu sauktu par traku. Bet ar olbaltumvielām cilvēki to dara katru dienu un sauc to par “vērtīgāku uzturu”.

Lūk, neliels pārskats par olbaltumvielu bioloģisko pieejamību:
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC6723444/
(Pētījums rāda, ka augu proteīni, kombinēti saprātīgi, var pilnībā nodrošināt cilvēka vajadzības.)

Un vēl viens par olbaltumvielu kvalitāti dažādos pārtikas avotos:
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3905294/

Protams, gaļas industrija šo neafišē. Jo, ja cilvēki saprastu, ka “dzīvnieku proteīns” nav nekāda burvestība, bet tikai augu proteīns ar papildu emisijām un ciešanām, tas varētu ietekmēt pārdošanas apjomus.

Tā vietā mēs turpinām barot dzīvniekus ar augiem, lai pēc tam mēs varētu ēst dzīvniekus un izlikties, ka tas ir racionāli.

Bieži, runājot par pārtikas sistēmām, tiek minēts oglekļa pēdas nospiedums, bet daudz retāk tiek runāts par zemes izmantošanu. Lai saražotu kilogramu liellopa gaļas, nepieciešams vairākas reizes vairāk zemes nekā, piemēram, pākšaugu ražošanai. Tas nav viedoklis, bet dati, kurus var pārbaudīt.

Piemēram, šajā pētījumā analizēti tūkstošiem saimniecību dati visā pasaulē, un secinājums ir skaidrs: dzīvnieku izcelsmes produkti aizņem nesamērīgi daudz resursu, salīdzinot ar augu izcelsmes alternatīvām.
https://science.sciencemag.org/content/360/6392/987

Tajā pašā laikā dažkārt dzirdu apgalvojumu, ka “vegānisms ir privilēģija”. Taču īstenībā ir otrādi: patlaban mēs izmantojam milzīgu daļu planētas resursu tam, lai ražotu nelielu daļu gala produktu, kas sasniedz cilvēku šķīvjus. Ja mēs šo zemi izmantotu efektīvāk, augu pārtikai, mēs varētu pabarot vairāk cilvēku ar mazāku slogu videi.

Viens no mazāk apspriestajiem resursiem, ko patērē pārtikas ražošana, ir ūdens. Piemēram, lai saražotu vienu kilogramu liellopa gaļas, vidēji nepieciešami ap 15 000 litru ūdens. Tas ietver ne tikai dzīvnieka padzirdināšanu, bet arī barības audzēšanu, kas veido lielāko daļu šī patēriņa.

Šī informācija nav spekulācija — tā pamatota vairākos pētījumos. Piemēram, šeit aplūkots dažādu produktu ūdens patēriņš:
https://waterfootprint.org/media/downloads/Report-48-WaterFootprint-AnimalProducts-Vol1.pdf

Salīdzinājumam — sojas pupām, kas bieži tiek kritizētas tieši vegānisma kontekstā, ūdens patēriņš uz kilogramu ir apmēram četras reizes mazāks. Vēl interesantāk, ka lielākā daļa audzētās sojas nemaz nenonāk cilvēku uzturā, bet tiek izmantota dzīvnieku barībā. Tātad pat cilvēki, kas neēd soju tieši, to bieži patērē netieši, caur dzīvnieku produktiem.

Bieži tiek teikts, ka “ūdens taču atgriežas apritē”. Tas ir daļēji taisnība, bet jārēķinās arī ar to, kur un kad ūdens tiek patērēts. Ūdens patēriņš sausos reģionos vai intensīvi apūdeņotās teritorijās rada pavisam citu noslodzi nekā dabiska lietus laistīšana. Ūdens deficīta reģionos tam ir reālas sekas.

Vegānisms, protams, nav pilnīgi bez resursu patēriņa. Taču, ja mērķis ir samazināt slogu videi, samazināt dzīvnieku produktu patēriņu ir viens no efektīvākajiem soļiem.

Lielākā daļa pasaulē ražoto antibiotiku netiek lietotas cilvēku ārstēšanai, bet gan dzīvnieku audzēšanā. Tās tiek pievienotas barībai, lai paātrinātu augšanu un novērstu slimības apstākļos, kur dzīvnieki tiek turēti cieši viens pie otra. Šāda prakse ir ierasta rūpnieciskajā lopkopībā.

Pasaules Veselības organizācija jau vairākus gadus brīdina, ka šāda antibiotiku lietošana veicina rezistentu baktēriju attīstību. Tas nozīmē, ka ārstēšana ar antibiotikām kļūst arvien mazāk efektīva, arī cilvēkiem.
https://www.who.int/news/item/07-11-2017-stop-using-antibiotics-in-healthy-animals-to-prevent-the-spread-of-antibiotic-resistance

Eiropas Savienībā pēdējos gados noteikti ierobežojumi, un daudzas antibiotikas lopkopībā vairs nedrīkst lietot profilaktiski. Tomēr tas nemaina faktu, ka sistēma, kurā dzīvnieki ir pakļauti slimībām pastāvīgi, liek meklēt risinājumus, kas būtu nepieņemami, ja runa būtu par cilvēkiem. Šajā kontekstā vegānisms nav tikai ētiska izvēle vai videi draudzīgāks risinājums. Tas ir arī veids, kā mazināt sabiedrības atkarību no masveidīgas antibiotiku lietošanas un tai sekojošām sekām. Antibiotiku efektivitātes zaudēšana nav teorētisks drauds nākotnē — tā jau notiek.

Viena no biežākajām piezīmēm vegānu virzienā ir apgalvojums, ka viņi atbild par Amazones izciršanu, jo “ēd daudz sojas”. Šis apgalvojums kļuva populārs, taču tas neatbilst faktiskajai situācijai.

Pēc dažādiem avotiem, aptuveni 77–80% no visā pasaulē izaudzētās sojas tiek izmantoti kā dzīvnieku barība – galvenokārt liellopiem, cūkām un mājputniem. Tikai aptuveni 6% no sojas nonāk tieši cilvēku uzturā, piemēram, tofu, sojas piens vai sojas mērce.
https://ourworldindata.org/soy

Amazones mežu izciršana lielā mērā notiek, lai iegūtu zemi lopbarības ražošanai vai ganībām, īpaši Brazīlijā. Citiem vārdiem — cilvēks, kurš apēd burgeru, netieši patērē vairākas reizes vairāk sojas nekā tas, kurš apēd tofu.

Protams, arī sojas audzēšana ietekmē vidi, tāpat kā jebkura cita intensīva lauksaimniecība. Taču ir svarīgi saprast proporcijas. Ja sabiedrība samazinātu dzīvnieku audzēšanu pārtikai, arī pieprasījums pēc lopbarības kritīsies. Tas nozīmē — mazāk spiediena uz zemes resursiem, mazāk izcirstu mežu.

Bieži gadās, ka tiek kritizētas vegāniskas alternatīvas, kamēr netiek uzdots jautājums, kāpēc sākotnējā, dzīvnieku produktos balstītā sistēma tiek pieņemta kā “norma”. Varbūt tieši tā ir kļuvusi pārāk dārga gan dabai, gan sabiedrībai.