Te nu paši bāleliņi vainīgi. Labi atceros, kā sēdēju pirms iestāšanās krodziņā, bet blakus mērķtiecīgi pielējās, asaras rijot, kamrāds no ĀM (šis tur vienā vecās Eirōpas zemē bij kaut kāds sekretārs kādā vēstniecībā). Raudāja, ka poļi Briselē aš teltis uzslējuši, departamentu izveidojuši tikai ar vienu mērķi: iemācīties apgūt tos fondus. Jo ja pirms iestāšanās varēja aizbraukt uz Briseli un mājās pārrasties ar naudas čemodāniņu, tad pēc iestāšanās tā nebūšot. Un par piemēru minēja tos pašus ceļus, ka naudu dos nevis par vēlmi ko remontēt vai būvēt (kā līdz šim), bet tikai kad būs precīzi plāni, specifikācijas līdz mm aprēķinātas, partneri, papīri utt. Tad nu kamrāds devies pie priekšniecības, ka pēdējais laiks tai lietā iedziļināties, jo pēc iestāšanās tāpat būs to jādara, tikai laiks velti pazaudēts. Ministre Sandra šo pasūtījusi: kurpniek, sēdi pie liestēm un lielajā spēlē nejaucies. Tad nu šis atmeta ar roku un gāja bēdu slīcināt.
Un tā arī notika: ES bija ar mieru naudu ceļiem dot, taču gadi pagāja, kamēr te vietējie iebrauca (katrs indiuviduālās pieredzes ceļā), kā tās lietas notiek un kad naudu dod, bet kad nedod. Tb bukleti jau nemeloja, paši vien iespējas neizmantoja. Bet presē ik gadu atkal parādījās rindas: nav apgūti tik un tik ļimoni no iespējamiem.