![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Arī šis weekends pagāja balansējot uz ļoti trauslās robežas 'Latgale-Vidzeme', proti, pasākums ar kodēto nosaukumu 'Aiviekste Relax', kas vismaz sākotnēji bija iecerēts kā lafas dzenāšana uz ūdens; tak nejauši pārvērtās par 70km airējumu. Šai sakarā, es domāju, daži kolēģi man ies ar līkumu from now on, jo es viņus uzmetu jau otrreiz 2 nedēļu laikā (pirmoreiz es viņiem lūdzu paairēt 2 dienas 58km pa līkumojošu bebru valstību).
Relax tomēr neizpalika - nevar jau nerēķināt terapeitisko Rīgas Problemātikas izbalināšanas efektu, kā arī, ļoti jau nu pareizi ir pēc 40km atzīmes sasniegšanas sajust, ka tev ir uzkurināts ugunskurs un izkurta pirts, kur atveldzēt dunduru kodienus un pārsvīdušās muguras. Neiesaku Aiviekstes izteku no Lubānas un sekojošos 25-30km visiem tiem, kam patīk krāces un akmeņi - šis posms ved caur klāniem, kas ir būtibā tikai un vienīgi poētisks apzīmējums purvam ar dubļainu žampu gar malām. Toties tie, kam patīk multifunkcionalitāte un spēju izkopšana plašā diapazonā, var droši testēt savu izturības līmeni, airējot 30 grādu svelmē caur dundurpurvu. Papildus izaicinājums ir nevienlīdzīgā vēlmju un iespēju cīņa: lai arī Aiviekstē ūdens ir stipri daudz, tikt peldēties šai posmā var tikai atrodot vienīgo akmeni upē, tad izkāpt uz tā un aiz laimes raudāt; vai arī - lecot no laivas un pēc tam mēģinot tikt tajā atpakaļ bez visas kravas pazaudēšanas, tai apgāžoties dēļ neveiksmīga ielīšanas manevra. Tikai nepārprotiet - no any hard feelings; es esmu laimīga, ka esmu to paveikusi, no tiesas; tik nu šis nav tas gabaliņš, kas patiks visiem bez izņēmuma. Furthermore, ap Lubānu lietas normalizējas, un tad jau galamērķī balvā tiek pirts un visas ekstras.
Otrajā rītā, savukārt, visiem rekomendēju sākt dienu ar tortes ēšanu laivā, kas tiek pavadīta ar šampanieša dzeršanu. Un tad maukt. Cauri Švānam, Vecsaikavai un tā.
Vislabākā daļa ir beigas: uzreiz pēc Saikavas sākas 6km šaurāks un akmeņaināks posms - mums tika kā saldais ēdiens, ar krācēm un vieglu vilnīti. Un tad jau arī 70km atzīme ir sasniegta un uzreiz aiz Mūrnieku tilta kempingā izkāpt un vēl pēdējoreiz izpeldēties. Izdzert vakara tēju, mērcot tajā Selgas cepumus, kamēr šoferīši atdzen mašīnas. Un tad jau RIX, turpat kā ar roku sasniedzama, 220km, un visas lietas.
Un tad atnāk pirmdiena, vsjo prokurenno i sero, iedzeļ ar savu ikndedēļas 10am indeszobu un spiež uz nākamo funktieri, - ko pasākt pēc akurāt 24*5 stundām.
Relax tomēr neizpalika - nevar jau nerēķināt terapeitisko Rīgas Problemātikas izbalināšanas efektu, kā arī, ļoti jau nu pareizi ir pēc 40km atzīmes sasniegšanas sajust, ka tev ir uzkurināts ugunskurs un izkurta pirts, kur atveldzēt dunduru kodienus un pārsvīdušās muguras. Neiesaku Aiviekstes izteku no Lubānas un sekojošos 25-30km visiem tiem, kam patīk krāces un akmeņi - šis posms ved caur klāniem, kas ir būtibā tikai un vienīgi poētisks apzīmējums purvam ar dubļainu žampu gar malām. Toties tie, kam patīk multifunkcionalitāte un spēju izkopšana plašā diapazonā, var droši testēt savu izturības līmeni, airējot 30 grādu svelmē caur dundurpurvu. Papildus izaicinājums ir nevienlīdzīgā vēlmju un iespēju cīņa: lai arī Aiviekstē ūdens ir stipri daudz, tikt peldēties šai posmā var tikai atrodot vienīgo akmeni upē, tad izkāpt uz tā un aiz laimes raudāt; vai arī - lecot no laivas un pēc tam mēģinot tikt tajā atpakaļ bez visas kravas pazaudēšanas, tai apgāžoties dēļ neveiksmīga ielīšanas manevra. Tikai nepārprotiet - no any hard feelings; es esmu laimīga, ka esmu to paveikusi, no tiesas; tik nu šis nav tas gabaliņš, kas patiks visiem bez izņēmuma. Furthermore, ap Lubānu lietas normalizējas, un tad jau galamērķī balvā tiek pirts un visas ekstras.
Otrajā rītā, savukārt, visiem rekomendēju sākt dienu ar tortes ēšanu laivā, kas tiek pavadīta ar šampanieša dzeršanu. Un tad maukt. Cauri Švānam, Vecsaikavai un tā.
Vislabākā daļa ir beigas: uzreiz pēc Saikavas sākas 6km šaurāks un akmeņaināks posms - mums tika kā saldais ēdiens, ar krācēm un vieglu vilnīti. Un tad jau arī 70km atzīme ir sasniegta un uzreiz aiz Mūrnieku tilta kempingā izkāpt un vēl pēdējoreiz izpeldēties. Izdzert vakara tēju, mērcot tajā Selgas cepumus, kamēr šoferīši atdzen mašīnas. Un tad jau RIX, turpat kā ar roku sasniedzama, 220km, un visas lietas.
Un tad atnāk pirmdiena, vsjo prokurenno i sero, iedzeļ ar savu ikndedēļas 10am indeszobu un spiež uz nākamo funktieri, - ko pasākt pēc akurāt 24*5 stundām.
apdomājam.