![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
piektdien uzzināju (3D-CT rezultāti), ka pirms 3 gadiem - laikā, kad dzīvē klājās pavisam nelāgi, un pussabrukšanas periodā atradās sasodīti nopietnas lietas, par ko es nemazumis pārdzīvoju; - kādas medicīniskas manipulācijas kļūdas rezultātā man ir bijusi smadzeņu kontūzija.
Par to man nav pateikts, vienkārši izrakstīja no slimnīcas un draudzīgi lūdza, ka varbūt - lai es neejot uz MADEKKI un nesūdzoties. Es neesmu nedz asinskāra, nedz ļaundabīga - negāju.
Palaida ielās, sacījās, ka es vienkārši nervoza esot, iedeva receptīti; es iesēdos auto un aizbraucu.
Jau tai pat vakarā es devos uz Mumij Troļļ koncertu un mēģināju restartēties. Nenojaušot, ka jebkurš solis varētu būt liktenīgs.
Somewhat paveicās?
Iespējams, man nav pareizā priekšstata par to, kas ir kontūzija un kas dzīvē ir situācijas, kad neklājas labi.
Tak pēdējās 3 dienas esmu iedzīvojusies izjūtās, kuras man nemaz nepatīk, kuras ir lūzeriskas un droši, ka nenes neko labu.
Man šķiet, ka man ir ticis par daudz. Faken faken par daudz.
Zināms jau, katram sava karma jāiznes godam. Bet mans komplekts nupat ir par lielu.
Tādam nav vietas trauslas meitenes rokassomiņā, tas nav pat nododams rokas bagāžā, to nevar ielikt nekur.
Man nav nevienas labas idejas, kā iznīdēt to šausmīgo žēlumu pret sevi, kas parasti indivīdu noved čīsktīgā pīkstuļa stāvoklī, kāds viņš nevienam nevar un nedrīkst patikt, būt par laikabiedru un tā.
Varbūt uzvilkšu savu irīdija bruņukreklu, apjozīšos pallādija zobentiņu - aizjāšu uz Stradiņu slimnīcu dābolainā bruņutransportierī mazgāt baltu savu godu. Avosj poļegčajet.
Par to man nav pateikts, vienkārši izrakstīja no slimnīcas un draudzīgi lūdza, ka varbūt - lai es neejot uz MADEKKI un nesūdzoties. Es neesmu nedz asinskāra, nedz ļaundabīga - negāju.
Palaida ielās, sacījās, ka es vienkārši nervoza esot, iedeva receptīti; es iesēdos auto un aizbraucu.
Jau tai pat vakarā es devos uz Mumij Troļļ koncertu un mēģināju restartēties. Nenojaušot, ka jebkurš solis varētu būt liktenīgs.
Somewhat paveicās?
Iespējams, man nav pareizā priekšstata par to, kas ir kontūzija un kas dzīvē ir situācijas, kad neklājas labi.
Tak pēdējās 3 dienas esmu iedzīvojusies izjūtās, kuras man nemaz nepatīk, kuras ir lūzeriskas un droši, ka nenes neko labu.
Man šķiet, ka man ir ticis par daudz. Faken faken par daudz.
Zināms jau, katram sava karma jāiznes godam. Bet mans komplekts nupat ir par lielu.
Tādam nav vietas trauslas meitenes rokassomiņā, tas nav pat nododams rokas bagāžā, to nevar ielikt nekur.
Man nav nevienas labas idejas, kā iznīdēt to šausmīgo žēlumu pret sevi, kas parasti indivīdu noved čīsktīgā pīkstuļa stāvoklī, kāds viņš nevienam nevar un nedrīkst patikt, būt par laikabiedru un tā.
Varbūt uzvilkšu savu irīdija bruņukreklu, apjozīšos pallādija zobentiņu - aizjāšu uz Stradiņu slimnīcu dābolainā bruņutransportierī mazgāt baltu savu godu. Avosj poļegčajet.
atlikušo dzīvību kontekstā man ir palikusi vēl viena. Arī, vispābā, ok. Būs ok.
buus jau labi ar to galvu - rekā, vista arī bez galvas skrien! sabužināt Tevi!!
Bet lai kā būtu - nekas nenotiek tāds, ar ko tu netiksi galā.
Bet es sev to tik daudz esmu teikusi recently, ka vairs nekam citam vietas nav atlicis. Man jau vajadzētu būt pašai no irīdija. Bet tas tik nelāgi atsaucas...