![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
17. janvāra pievakarē (proti, pirms nepilniem 2 mēnešiem - red.piez.) ap sešiem PST laika zonā es stāvēju San Francisco lidostā pie bagāžas lentas un ilgi, cerīgi vēros transportiera melnajā mutē, lai tas atdotu manu skaisto baložzilpelēko čemodānu.
Šī diena bija sākusies sešos no rīta Dublinā, tad ap 12 pārsēšanās Minhenē un tam sekoja neticami skaists lidojums 11 stundu un 47 minūšu garumā ar pilnīgi jaunu, gurkstošu A380, ar kādu vēl nebija nācies ceļot – lidojām saulrietā, kas tehnisku iemeslu dēļ bija diezgan ilgs. Noskatījos Once Upon A Time in Hollywood, laimīgi iztukšoju 2 mazos vīnus, uzdzerot tos 2 melatonīniem un izzudu.
Čemodāns nenāca un nenāca, sāku detalizēti pētīt apkārtni un pliķēt sev seju vieglītēm – galvā tomēr vate, lai arī vismaz 6 godīgas stundas bija izdevies pagulēt. Uz staba blakus transportierim bija kaut kāds plakāts ar ķīniešu stilistiku, foto ar, šķiet, tādām kā sakurām un balti burtiņi. Saliekot tos kopā, atklājās vēstījums: jau pēdējās 3 dienas Wuhan pilsētā čainā, plosoties Wuhan-vīruss, tāpēc SFO pasažieriem jāievēro piesardzība, sevišķi tiem, kas atlidojot no čainas, – tiem būs jāmēra temperatūra un jāļaujas pratināties.
Refleksīvi sarāvos un sāku skenēt apkaimi, vai neesmu Wuhan-iedzīvotāju ielenkumā, jo nu, instinkti. Neviens faktiski vispār nebija apkaimē, un domas pārslēdzās uz to, vai es te negaidu velti.
Aiz gara laika apskatīju telefonā, kur atrodas Wuhan un tad pamanīju to, ka uz blakus lentas pados akurāt viņu čemodānus drīz.
Tālu pamalē aizskrēja Ebolas squads. Aha, dodas sagaidīt to reisu, Štirlics manī visu ātri saprata, un likās, ka būtu labi doties. Par laimi, bagāžas dievi domāja līdzīgi, un nabaga apvārtītais un nodrāztais CalPaks izlīda uz lentas, es metos uz Immigration Officer lodziņu pusi, rindā bija 4 cilvēki un vispār šī bija īsākā Welcome to the United States! epizode mūžā.
Pēc 15 minūtēm un 2 cigaretēm, izdomāju, ka no nolaišanās augstuma redzētie sastrēgumi neiedvesmo uz auto īri un devos BARTā, un vēl pēc stundas laimīgi izslēdzos ciematā, kuru nezin kāpēc atkal sauca Dublin, šoreiz Pleasanton.
Rīts atnāca 04:19 un iespēra pa galvu diezgan nepatīkami, jetlagi viņi tādi ir: centos ar sevi sarunāt spēt ignorēt iekšējā bioregulatora aurošanu, ka ir tak 14:00 un pietiek vārtīties, bet ne pārāk sekmīgi. Ieslēdzu TV un palīdu zem žalūzijām paskatīties ārā – bet tur palmas apsarmojušas sniegā un miglā, baseins ar vieglu sarmas kārtu un pilnīgi tukšs stāvlaukums pie hiperveikala, izgaismots kā futbola mačā. Nu i tā jūsu Kalifornija, pavisam jau nojūgušies, tā nodomāju, un pievērsos TV kastei, kura akurāt sāka tādu kā neziņas un aizdomu pilnu stāstu par Wuhan vīrusu, kas laikam tak esot zoonoze, jo ķīniešiem patīkot ēst sikspārņus un pangolīnus no vienas bļodas. Nu i tie ķīnieši, turpināja pukstēt iekšējā balss. Ej tač tu bekās, teicu es un ielīgu doublekingsize gultas izstrādājumā un aizmigu.
Šī diena bija sākusies sešos no rīta Dublinā, tad ap 12 pārsēšanās Minhenē un tam sekoja neticami skaists lidojums 11 stundu un 47 minūšu garumā ar pilnīgi jaunu, gurkstošu A380, ar kādu vēl nebija nācies ceļot – lidojām saulrietā, kas tehnisku iemeslu dēļ bija diezgan ilgs. Noskatījos Once Upon A Time in Hollywood, laimīgi iztukšoju 2 mazos vīnus, uzdzerot tos 2 melatonīniem un izzudu.
Čemodāns nenāca un nenāca, sāku detalizēti pētīt apkārtni un pliķēt sev seju vieglītēm – galvā tomēr vate, lai arī vismaz 6 godīgas stundas bija izdevies pagulēt. Uz staba blakus transportierim bija kaut kāds plakāts ar ķīniešu stilistiku, foto ar, šķiet, tādām kā sakurām un balti burtiņi. Saliekot tos kopā, atklājās vēstījums: jau pēdējās 3 dienas Wuhan pilsētā čainā, plosoties Wuhan-vīruss, tāpēc SFO pasažieriem jāievēro piesardzība, sevišķi tiem, kas atlidojot no čainas, – tiem būs jāmēra temperatūra un jāļaujas pratināties.
Refleksīvi sarāvos un sāku skenēt apkaimi, vai neesmu Wuhan-iedzīvotāju ielenkumā, jo nu, instinkti. Neviens faktiski vispār nebija apkaimē, un domas pārslēdzās uz to, vai es te negaidu velti.
Aiz gara laika apskatīju telefonā, kur atrodas Wuhan un tad pamanīju to, ka uz blakus lentas pados akurāt viņu čemodānus drīz.
Tālu pamalē aizskrēja Ebolas squads. Aha, dodas sagaidīt to reisu, Štirlics manī visu ātri saprata, un likās, ka būtu labi doties. Par laimi, bagāžas dievi domāja līdzīgi, un nabaga apvārtītais un nodrāztais CalPaks izlīda uz lentas, es metos uz Immigration Officer lodziņu pusi, rindā bija 4 cilvēki un vispār šī bija īsākā Welcome to the United States! epizode mūžā.
Pēc 15 minūtēm un 2 cigaretēm, izdomāju, ka no nolaišanās augstuma redzētie sastrēgumi neiedvesmo uz auto īri un devos BARTā, un vēl pēc stundas laimīgi izslēdzos ciematā, kuru nezin kāpēc atkal sauca Dublin, šoreiz Pleasanton.
Rīts atnāca 04:19 un iespēra pa galvu diezgan nepatīkami, jetlagi viņi tādi ir: centos ar sevi sarunāt spēt ignorēt iekšējā bioregulatora aurošanu, ka ir tak 14:00 un pietiek vārtīties, bet ne pārāk sekmīgi. Ieslēdzu TV un palīdu zem žalūzijām paskatīties ārā – bet tur palmas apsarmojušas sniegā un miglā, baseins ar vieglu sarmas kārtu un pilnīgi tukšs stāvlaukums pie hiperveikala, izgaismots kā futbola mačā. Nu i tā jūsu Kalifornija, pavisam jau nojūgušies, tā nodomāju, un pievērsos TV kastei, kura akurāt sāka tādu kā neziņas un aizdomu pilnu stāstu par Wuhan vīrusu, kas laikam tak esot zoonoze, jo ķīniešiem patīkot ēst sikspārņus un pangolīnus no vienas bļodas. Nu i tie ķīnieši, turpināja pukstēt iekšējā balss. Ej tač tu bekās, teicu es un ielīgu doublekingsize gultas izstrādājumā un aizmigu.
stāsts
sanācis