![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nupat sapratu kāda varētu būt sapņu analoģija. Frančiem tā palaimējies, ka atradās tāds čalis - jauns, ar biznesam draudzīgu domāšanu, mierīgs, pragmatisks un pats galvenais, normāls. Bez viņa tur būtu baigā pakaļa, - nu apmēram mēs jau 2x pagājušajā gadā redzējām, kas notiek, kad jāizvēlas starp, piemēram, rokas vai kājas amputāciju.
Bet paga, kas tad mums pašiem? Lembis, Ūšiņš un Truksis? Kučinskis, hehe, Vējonis un Solča?
Nē, mums Macrona analogs ir Toms Kreicbergs, bet viņam droši vien nekad nekad neuznāks tik liela krīze, lai mestos uz šīs skatuves. Bet žēl.
Bet paga, kas tad mums pašiem? Lembis, Ūšiņš un Truksis? Kučinskis, hehe, Vējonis un Solča?
Nē, mums Macrona analogs ir Toms Kreicbergs, bet viņam droši vien nekad nekad neuznāks tik liela krīze, lai mestos uz šīs skatuves. Bet žēl.
Tomēr es (laikam ne pārāk veiksmīgi) cenšos pateikt kaut ko citu: neba nu aicinu gaidīt mesiju. Drīzāk par to, ka pat, ja kāds ar saprāta un normalitātes pazīmēm atrodas, nedz sociums, nedz kolēģi uz politiskās skatuves to spēj novērtēt adekvāti, mūsu ikdiena predestinē uz to, ka viens pakaļ otram parādās šļūrbani neizteksmīgi uzvalka piepildīšanas izstrādājumi, kas lieliski papildina esošo dūksti.