![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nu ko jūs par tām valodām.
Boženka dusmīga, ka vecāki izvēlas krievu valodu, jo noderēs, kad jāmeklē darbs? Neredzu neko nesaprātīgu šai apgalvojumā. Es akurāt domāju, ka pusaudzis, kas meklē vasaras darbiņu par saldējuma pārdevēju uz Jomas ielas, visticamāk, ka to darbu dabūs, ja pratīs latviešu, krievu un angļu, nekā tikai latviešu/angļu vai latviešu/krievu. Es gan pati neesmu saldējuma pārdevēja, taču patreizējo darbu akurāt dabūju tamdēļ, ka to krievu valodu protu. Pēdējās 3 darbavietas visas bija priecīgas par to, sevišķi stroikā noderēja. Nu tagad vispār būtu kā bez rokām.
Nemaz nerunājot par to, ka krievu valodas zināšanas diezgan labi palīdz saprasties ar visiem citiem slāviem arīdzan.
Boženkas uztraukuma kontekstā mani daudz vairāk, piemēram, kaitina outdoori no sērijas "Vid na žiteļstvo v jEeS". Reāli besī!
Par angļu valodas prašanu es pat īsti diskutēt negribu. Tur nav par ko runāt, biedri! Skaidrs celms, ka tā nu tā kā būtu vajadzīga.
Tiesa, neslikti, ja daudz maz padodas arī dzimtās valodas stilistika un varbūt pat gramatika. Sevišķi, ja bērniņš gribētu būt kāds žurnalists vai mēeediju darbonīts. Citādi trīsas skrien tais reizēs, kad pārraižu titros parādās "Anastazialogs". Nesen Dienas interneta vietnē lasāmais virsraksts "Britei konstatē nezināmu slimību" vispār norāva jumtu! Ar to saprotot Lielbritānijas iedzīvotāju, ja kādam (man bija) jāaizdomājas par to.
Reizēm par skādi vispār arī nenāk prasmes lietot galvu tam paredzētajiem mērķiem (un nevis lai viņā ēstu), jo mani arīdzan aizkustina izteikumi a la "Kolumbijā atklāts jauns ezers, tā platums ir 36 tūkstoši kilometru".
Draudziņi, mūsu republikā atlikuši 2.2 miljoni iedzīvotāju, no tiem par tādiem kā latvietīšiem varētu uzskatīt apmēram pusīti, ko, ne? Atliek vien žēlīgi nopūsties un mierināt sevi ar domu, ka pēdējo 1000 gadu laikā tas cipars nav baigi daudz staigājis šurp turp. Ja papēta dabiskā pieauguma tendenci, bērnu skaitu sievietēm reproduktīvā vecumā, paredzamo sagaidāmo dzīves ilgumu, atliks nopūsties vēlvienreizīt. Es jau nu nerunāšu par to visu pārējo salikumu. Es domāju, ka pavisam racionāli būtu sākt mācīties vienu no ķīniešu valodām un vienu no arābu arī. Diemžēl, tam es pati esmu par slinku. Tas arī viss, ko gribēju teikt.
Boženka dusmīga, ka vecāki izvēlas krievu valodu, jo noderēs, kad jāmeklē darbs? Neredzu neko nesaprātīgu šai apgalvojumā. Es akurāt domāju, ka pusaudzis, kas meklē vasaras darbiņu par saldējuma pārdevēju uz Jomas ielas, visticamāk, ka to darbu dabūs, ja pratīs latviešu, krievu un angļu, nekā tikai latviešu/angļu vai latviešu/krievu. Es gan pati neesmu saldējuma pārdevēja, taču patreizējo darbu akurāt dabūju tamdēļ, ka to krievu valodu protu. Pēdējās 3 darbavietas visas bija priecīgas par to, sevišķi stroikā noderēja. Nu tagad vispār būtu kā bez rokām.
Nemaz nerunājot par to, ka krievu valodas zināšanas diezgan labi palīdz saprasties ar visiem citiem slāviem arīdzan.
Boženkas uztraukuma kontekstā mani daudz vairāk, piemēram, kaitina outdoori no sērijas "Vid na žiteļstvo v jEeS". Reāli besī!
Par angļu valodas prašanu es pat īsti diskutēt negribu. Tur nav par ko runāt, biedri! Skaidrs celms, ka tā nu tā kā būtu vajadzīga.
Tiesa, neslikti, ja daudz maz padodas arī dzimtās valodas stilistika un varbūt pat gramatika. Sevišķi, ja bērniņš gribētu būt kāds žurnalists vai mēeediju darbonīts. Citādi trīsas skrien tais reizēs, kad pārraižu titros parādās "Anastazialogs". Nesen Dienas interneta vietnē lasāmais virsraksts "Britei konstatē nezināmu slimību" vispār norāva jumtu! Ar to saprotot Lielbritānijas iedzīvotāju, ja kādam (man bija) jāaizdomājas par to.
Reizēm par skādi vispār arī nenāk prasmes lietot galvu tam paredzētajiem mērķiem (un nevis lai viņā ēstu), jo mani arīdzan aizkustina izteikumi a la "Kolumbijā atklāts jauns ezers, tā platums ir 36 tūkstoši kilometru".
Draudziņi, mūsu republikā atlikuši 2.2 miljoni iedzīvotāju, no tiem par tādiem kā latvietīšiem varētu uzskatīt apmēram pusīti, ko, ne? Atliek vien žēlīgi nopūsties un mierināt sevi ar domu, ka pēdējo 1000 gadu laikā tas cipars nav baigi daudz staigājis šurp turp. Ja papēta dabiskā pieauguma tendenci, bērnu skaitu sievietēm reproduktīvā vecumā, paredzamo sagaidāmo dzīves ilgumu, atliks nopūsties vēlvienreizīt. Es jau nu nerunāšu par to visu pārējo salikumu. Es domāju, ka pavisam racionāli būtu sākt mācīties vienu no ķīniešu valodām un vienu no arābu arī. Diemžēl, tam es pati esmu par slinku. Tas arī viss, ko gribēju teikt.
Karoče, ja nu kāds ir aktīvs un neinerts personāžs ar nepasīvu nostāju dzīves notikumu plūdumā, tu, začīt, vari droši uz piedestāla sevi likt augstākajā augstumā.
Kaut kā tā.
Starp citu, tāpat arī nedomāju, ka ir kāda tāda augša un no tās paverošamies ainava. Ešers man visnotaļ piekrīt (precīzāk, es pilnībā uzticos viņa veikumam šī procesa vizualizācijas jomā - iegūglē G. Attēlos Escher stairs un praktiski jebkas der :)
Man vienkārši ir nenormāli garlaicīgi ilgāk par N laika vienību darīt vienu un to pašu. Līdzko sistēma no stāvokļa Haoss, Neprognozējamas izmaiņas un Karadarbības fronte pāriet stabilā stāvoklī Rutīna, Maintenance un Stabilitāte, man kļūst nepanesami booring uz to visu skatīties, jo nav vairs nekā neatliekama un degoša, ko, ja nedarīs tūdaļ pat, viss aizies k jebeņi matjeri. Un tad jau var mierīgi nedarīt.
Un es sev tā noriebjos, kad iesēņojos, tā kluknēšana un blenšana ekrānā bezsakarīgā; es palieku trula un apsūnojusi piepe. Bet ēst taču gribās, un arī kādreiz pa kādu džungli panēsāties, palidot un protams! nomaksāt NĪN Jūrmalas domei, soa, nākas prostituēties un pārdot smadzenes, lai vairāk naudas paliek pāri izklaidēm. Bet, lai tas varētu sekmīgi izdoties, vajag vislaik atrast jaunas nozares, žanrus un vietas, kur vēl joprojām valda Haoss (bet tai pat laikā neņemt to pārāk personīgi, jo tie, kas Haosu uztver personīgi, ātri saiet dēlī).
Tā nu sanāk, ka man Haoss ir nepieciešams, lai nebūtu garlaicīgi, bet atkal ne pārāk privāti, lai nesajuktu prātā.
Man patīk zināmi strukturāli rāmji, bet ne pārāk pedantiski un sakārtoti, lai nav pārāk nedabīgi un safrizēti.