Krustvārdu mīkla

Intro

Cienījamais laikabiedr!
Šīs un dažu nākamo publikāciju mērķis ir atainot manas subjektīvās un gauži spontānās emocijas, kas autoru pārņēmušas nesenā īsā, bet ārkārtīgi spilgtā, intensīvā un mega kontrastainā ceļojuma laikā pa ASV Arizonas un Jūtas štatiem.

Iespaidu un emociju man ir tik daudz, ka materiāla pietiktu kabatas formāta Latviešu Konversācijas Vārdnīcai un dažām reālistiskām īsfilmām, tomēr man jācenšas saudzēt jūsu laiks, nervi un pacietība, lai ietilpinātos formātā, kuru varbūt pat dažam no jums pietiks drosmes izlasīt. Tamdēļ man jāatvainojas par vietām, kur es izvērtīšos bezjēdzīgā liekvārdībā attiecībā pret sīkumainām (dažiem no jums tā varētu likties) detaļām, vai tieši otrādi, -grēkojot pret vēlamā atainojuma stilistiku, es lietošu strupas faktu konstatācijas, lai cik necik ierobežotu savus runas plūdus.

Esmu centusies materiālu strukturizēt hronoloģiski, vietām tas nebūs izdevies – piem., Intro-2 ir uzrakstīts pirms Intro, turklāt, tas ir darīts sēdot no rīta gultā aukstā viesnīcā kaut kur Jūtas nomalē ceļojuma 2. dienā. Šobrīd, kad viss jau ir laimīgi beidzies, es saprotu, ka Intro-2 ir nepareizais sākums. Tagad man ir pieejams faktu summārijs par visu 5.5 dienās (132 stundas) notikušo, īsumā tas ir šādi:

- lidojums 2x2133 jūdzes
- nobrauktas 1400 jūdzes ar auto, ~160 no tām pa bezceļu vai attālināti ceļam līdzīgu ieceri
- notriekti 2 zaķi
- 2.5 h jāts ar zirgiem pa klintīm
- ~18 jūdzes noietas ar kājām pa klinšu takām un ne-takām, t.sk. ~5 jūdzes šo jauko taku ir pieveiktas melnā tumsā diennakts laikā no 4am līdz 6am.
- šķērsotas 3 laika zonas – EST, MST un MST-DST, turklāt pēdējās 2 mainījās daudzreiz un ne visām es paguvu izsekot
- max. temp. svārstības - +35C à 0C, vairāk kā vienreiz
- max. augstuma starpība 0-9000 pēdu, amplitūdā 4000-7000 pēdu svārstības faktiski nemitīgas
- tam līdzi mainās klimats, ekosistēma, gaisa mitrums, ģeodēzija, ainaviskie aspekti – viss iespējamais, turklāt, es teiktu ka ik pa 1000 pēdām jau viss atkal ir savādāks
- redzēti 5 kanjoni – Red, Bryce, Grand, Havasu, Grande Escalante
- būts 1 indiāņu rezervātā.

Apmēram 1/10 daļu no bildēm esmu izvietojusi kur jau nu parasti. Pārējās būs vēlāk, pēc tam kad būsim sarīkojuši paši savu mazo bilžu vakaru un izgatavojuši kompilāciju ‘Best of’.

Resume: viss ir beidzies labi. Uzreiz jābrīdina, ka dažiem, īpaši tiem, kam pietiks spēka tikt līdz galam ar materiāla lasīšanu, varētu rasties jautājums kāpēc tik drausmīgi jāplosās un jāintensificē notikumu gaita, kāpēc nevar mierīgi izpētīt un iepazīt kaut ko vienu, tā vietā vienā dienā tiek mēģināts ietilpināt daudzu cilvēku atvaļinājumu plānus vairākiem gadiem uz priekšu. Brīžiem, iespējams, dažiem varētu šķist, ka tā [kā aprakstīts] rīkojas tikai plānprātīgi un galēji bezatbildīgi, margināli indivīdi. Tā nav. Ar pilnu atbildības sajūtu varu apliecināt, ka viss, kas noticis šajās dienās bija brīnišķīgs pasākums, kurā katrs posms notika pilnībā apzinoties visas konsekvences, tika izpildīts iz dalībnieku brīvas izvēles. Es neko nenožēloju un uzskatu, ka viss ir noticis vienīgajā iespējamajā veidā – pareizajā.



Pamest darbavietu ceturtdienas pēcpusdienā, lai dotos mikro atvaļinājumā un trauktos pa taisno uz lidostu – tā ir sajūta, kas katru latvieti padara par mazā pirkstiņa naga melnuma tiesu labāku :)

Ceļojuma priekšvēsture un konkrētā virziena nospraušanas iemesli ir visnotaļ triviāli. Pēc visādā ziņā interesantās un patīkamās filmas U-Turn noskatīšanās kopā ar kādu laikabiedru nolēmām nekavējoši iestudēt pārvietošanos - ceļošanu virzienā uz vietu, kur filma tapusi (jo kartē patiešām izdevās tādu vietu dislocēt) – Superior, Arizona.

Sākotnējā necilā doma apmeklēt kādā weekendā Superioru (es ceru, ka visi, kas ir redzējuši U-Turnu saprot, kāpēc varētu gribēt apmeklēt to miestu?) mazpamazām apauga ar jaunām idejām un virzieniem, kas pārņēma smadzeņu irracionālo daļu vien no skatīšanās kartē uz AZ. Pirmkārt, tur sasniedzamā attālumā – nu OK, ~500 jūdzes, ir dislocēts Grand Canyon. Vēl nedaudz darba ar Gūgli, un visai drīz kļuva skaidrs, ka tā nav nekāda weekenda ļurināšanās pa druskai, bet gan nopietns pārbrauciens ar auto pa Arizonu un Jūtu tā uz jūdzēm 1500 vismaz ar plašu apskates un sajūtu priecēšanas programmu.

Jāteic, ka realizēt to visu bija iespējams pateicoties faktam, ka mana šābrīža dzīvesvieta ir bāzēta US. Es nezinu, vai man būtu aknās kaut ko tādu saplānot, sēdot oktobrī savā Rīgas dzīvokļa virtuvē un klausoties kā līst lietus. Iespējams, pat man tas liktos nevajadzīgs sasprindziens.



Tad nu pieminētajā 5. oktobra pēcpusdienā atrodu sevi Newark Liberty C termināļa vienīgajā bārā malkojam džinu un tik atslābušu un apstulbušu iz konstatējuma, ka ilgi gaidītā laime ir klāt, ka cits fakts - līdz izlidošanai atlikušas 10 min., līdz manai apziņai izlaužas un pauž īsto nozīmi ar ievērojamu aizturi. Par laimi lidmašīna vēl ir geitā un kā pēdējie mēs iekāpjam reisā NewarkàPhoenix.

Pēc 5 stundām lidojuma esam galā, citā laika zonā (-3 pret NY, -10 pret LV) un +33 grādu karstumā. Vasara šogad nebeidz vien beigties.

Fēniksa ir pilsēta bez daudzstāvu apbūves – pretstatā citām lielām ASV pilsētām te nav debesskrāpju. Puķu dobju analogs – grants, kurā aug kaktusi un citāda tuksneša tipiskā fauna izskatās amizanti un dikti neparasti. Multenes, kuras es agrāk domājos esam stipri kariķētas esam (Coyotte and Roadrunner) ne par mata tiesu nav pārspīlētas – kaktusi tiešām pārsniedz cilvēka augumu un izskatās eksistējoši tikai iztēlē.
Dodamies saņemt norezervēto auto. Šaušalīgi laipnie cilvēki Enterprise Car Rental izliekas esam dabiski laipni un nemāksloti – atkal jau pretstatā ar New York un New Jersey iedzīvotāju standarta laipnības grimasēm šie liekas esam pa īstam sirsnīgi un cilvēcīgi. Sāku skaidrāk saprast, kas tiek domāts ar stereotipu par standarta ņujorkieša nelaipnību un jerksimu. Ir zināms points, paties.
Auto izvēles iespējas ir tieši 4 – vecāka gadagājuma Cheroukijs, jaunāks viens (drausmīgi izskatās – Jeep inženieri – kāpēc bija jāsakropļo normāls auto?), kautkāds neatceros kas (Fords? Chevy? diez?) un pilnīgi jauns, tikko no Vācijas, tas ir, nē, tikko no rūpnīcas nācis Nissan Murano, 2007. gada modelis (sveiciens Back to the Future režisoriem). Saskatāmies un nekļūdīgi saprotam, ka ņemsim barnd new vāģīti – ibo auto ar 10 jūdzēm uz spidometra ir pārmēru liels kārdinājums braukšanas maniakiem un autotestētājiem – amatieriem.
Tā kā neesam droši, ka pašu iepirktais GPS recīveris strādās (iekš NJ neizdevās iedarbināt), drošībai pieīrējam klāt vēl nomas piedāvāto GPS – kautkādu Garminu, kas vēlāki mums sagādās milzumu jautru brīžu un izklaides.

Aidā, iemetam čemodānus bagāžniekā, novelkam visu lieko (+33 ārā, tomēr), piešķiļam Garminu un palūdzam pastāstīt ceļu uz Superior. Garmins laipni aicina ‘Drive to the highlighted route’ un melnrozā bultām vedina ceļā. Tā kā es pirmīt pati esmu skatījusies kartē man ātri vien ir viedoklis kurā virzienā jāstūrē, taču Garminam ir cits viedoklis. Sekoju norādītajam virzienam, pēc brīža tomēr šams atkal atjēdzas un ir gatavs mūs virzīt tālāk – šoreiz paties tai virzienā, kurp man likās esam pareizi. Jancīga manta.
Pa ceļam (~20mi ārā no Phoenix) piestājam tādā sapņainā lielveikala kompleksā – Basha. Ir nakts pēc vietējiem standartiem, veikals ir gandrīz tukšs, bet strādā – tajā nopērkams viss, it viss – pat Eiropiešu izstrādājumi, viss izskatās esam pilnīgi jauns, tīrs, kopts, brīnišķīgi uzturēts, drausmīgs miers, cilvēki tādi nosvērti, mierīgi, apcerīgi un galvenais! runā tādā izloksnē, kuru man nav grūti saprast, skaidri un saprotami, nebūt ne New York standarta miklslī. Kas savādi – pārsteidzoši – šai pilsētā neredzam tumšādainos Amerikas iedzīvotājus, nu tā ka nemaz ne. Visa ceļojuma laikā redzējām vienu – tūristu iekš GC, a tā – nemaz nav. Paradoksāli.

Dodamies tālāki, esam Superioras gaidās. Garmins vēlē kādā vietā griezties pa labi uz ņekiju North Mineral Mountain Drive. Pāris reizes panesos garām vietai, kur šams iedomājies nepieciešamu esam izdarīt pagriezienu, bet tur nekā nav, nu vismaz manuprāt. Tobrīd mēs vēl nezinām, ka Garminam ir panciska iedaba pie pirmās iespējas paraut pa īsāko routi kalnos pie jebkuriem apstākļiem – ir ceļš, vai nav. Lēniņām atkal tuvojoties vietai, kur garminprāt uz labo pusi atvirzās satiksmes mezgls, izrādās ir vārti, kas slēgti ar dzeloņstieplēm un satur bezgaldaudzus uzrakstus par to kāpēc te nevar braukt un kas viss būs ar tiem, kas te brauks, tai skaitā faktu, ka te ir neskarama teritorija, liegums, rezervāts, saudzējamība un nez kas vēl. Arī vizuāli novērtējot paliek skaidrs, ka nekāda ceļa nav un ja ir bijis – tad sensenā pagātnē. Nu ok. Brauks tālāk, meklēs ko citu. Gaiss smaržo tā netverami labi, viegli smidzina, un ir saldi saldi.

Vēl pēc apm. 10 jūdzēm ir oficiālais pagrieziens uz Superior. Tiem, kas tomēr nezina neko par šo vietu (i.e. nav redzējuši filmu) – tā ir tāda izbijusi kalnraču pilsētiņa, kas kādreiz ir bijusi rosīga – bet tagad – stipri pamesta un stipri nomaļa vieta 60 jūdzes no Phoenix, krietni nost no US 60 East (Apache Leap Trail) kalnu ieplakā. Tā kā mums nav konkrētas ielas, ko iebarot Garminam par atskaites punktu, randomā izvēlamies pirmo kas pagadās (kļūda!) un maucam. Vispār Superiorā ir kādas 10 ielas. Nav ilgi jāgaida, kad asfalts beidzas un sākas kautkāda smalstīšanās pa akmeņainām takām, pilnīgā vientulībā un tumsā. Līst. Visapkārt dažāda izmēra un sugu kaktusi. Takas nomalē nostāki stāv kautkāds sarkans pickup truck, apkārt tam rosās 2 cilvēki ar neskaidriem nolūkiem. Intuitīvi roka pastiepjas doorlocka virzienā, aizbraucam kompānijai garām. Vēl pēc brīža tas, ko Garmins dēvē par North Telegraph Canyon Road beidzas ar gaumīgu tramplīnu nebūtībā. Paliek interesanti. Lieki teikt, ka atmosfēra ir pilnīgi sirreāla. Griežam rinķī. Atceramies, ka filmā redzējām tādu pamestu un izdemolētu ēku Magma Hotel uz Superioras galvenās ielas – un jā, Garmins zinot Magma Avenue šai pilsētā un laipni piedāvājas parādīt ceļu turp. Cik jauki.
Izbraukājamies pa Magmas avēniju, ievērtējam pilsētas auru un saprotam, ka te jāatbrauc pie gaismas, un ka tagad būtu pareizi sameklēt viesnīcu, kas atrodas 20 jūdzes tālāk iekš Globe un stūrējam ārā no Superioras. Uz redzīt. US-60 kļūst arvien līkumaināks un straujāk uz leju ejošs, ja tik drausmīgi nelītu, būtu baigais prieks te braukt. Drīzi atrodam savu Motel 6 un laimīgi tiekam gulēt. Segas tikai nedaudz ir apskretušas un tikai dažviet uz grīdas ir iekaltis daudzgadīgs kečups. Ārpus tam, viss ir labi, paties.


Šī diena paiet tādā kā intensīvā braukšanā. Kopējā pieveicamā distance – apm. 550 jūdzes, pārbrauciena laikā neskaitāmas reizes būts dažādos daudztūkstošpēdu augstumos v.j.l. (par ko protestē ausis), šķērsotas kāda 4 klimatiskās un kādas nezin cik tektoniskās, ģeodēziskās un 1 štata robeža un 1 laika josla. Vidējais brauciena ātrums ir 69.8 mph, kas ir visumā 4.8 mph virs atļautā max. ātruma uz Interstate ceļiem.
Apmeklējam Superioru dienas gaismā. Te man nebūs daudz ko stāstīt, tik tiešām, šī vieta ir nozīmīga tikai un vienīgi dēļ personiskās attieksmes. Inčīgi tas, ka te viss tāds pamests. Tie daži cilvēki, kas redzami uz ielas acīmredzot ir pieraduši pie visādiem kreiseņiem, kas apmeklē viņu ciematu dēļ Olivera Stouna sagādātās publicitātes.
Atkal iegriežamies tai pat Bashā ieturēt pusdienas meksikāņu ēstūzī un stūrējam cauri Fīniksai tālāk uz Flagstaff garām Scottsdale pa 17. Interstate. Ļoti patīk pilsēta. Viss izskatās tāds neticams, nereāls. Dikti koptas ceļmalas, tik tiešām neparasti, ka viss izskatās tā, it kā vietējais dārzu un parku trests vēl šorīt būtu te nogājis pāri un visu sakopis. Dažviet milzīgie kaktusi, kas citādi būtu aiz vecuma apgāzušies, atstellēti ar tādu speciālu trijkāji. Gaumīgi.
Ārā atkal ir baiss karstums. Pirms uzgriešanās uz Intersteita ir +35. Pamazām pa ceļam uz Flagstaffu sasniedzam +15C. Sākas kalni, daudz dažādu kalnu. Ceļš jauks, līkumains, augšā lejā, atļautais ātrums vietām 75mph. Wild Wild West J
Aiz Flagstaffas sākas Navajo Trail (US-89 un Alt-US-89). Vienīgais, kas liecina par Navajo esamību šeit ir tādi kā ceļmalu kioski, kur indiāņiem paredzēts sankcionēti tirgot savus kaut kādus izstrādājumus. Visiem plīvo karodziņi Open, bet neviena nav. Ceļmalās šur tur vīd tādas kā būdas, tādi kā vagoni. Izrādās, tās arī ir tās indiāņu mājas. Tādējādi izpaužas rezervāts – dzīve šais ceļmalas būdās. Šķiet, Navajo bijusi savlaik viena no lielākajām ciltīm.
Garmins (protams!) grib, lai braucam pa Alt-89. Celiņš šaurs un līkumains. Okej. Pateicoties šim faktam nejauši uzduramies satriecošam tiltam ar satriecošu skatu pār Colorado River. Neņemos novērtēt krasta kraujas augstumu – 60? 100m?, lejā aizā tek tāda brūna liela upe. Augsne te ir tāda mālaina un lekni ķepīga. Skats uz kalniem ar visām to jancīgajām formām ir brīnumains. Riet saule un mirklī paliek tumšs. Uz tilta pārkares sēž maitu lija atkal akurāt kā no multfilmas, efektu pastirpina tai pie spārna piemontētais kārtas numurs. Satumst, mēs velkam tālāk lai sasniegtu Panguitch, kur paredzēta viesnīca. Pa ceļam atkal neskaitāmas reizes nomainās klimats, augu valsts, smaržas, kalnu struktūras un viss iespējamais, tai skaitā paliek auksts (ap +4C). Iebraucam Utah. Pēc vietējā laika ir 10PM, kad sasniedzam viesnīcu, tuvīnajā benzīntankā apēdam pašdarinātu hotdogu. Pilsēta izskatās esam paredzēta 2 mērķiem:
- tranzītam starp Arizonu, Jūtu un Aidaho
- viesnīcu servēšanai visiem tiem, kas vēlas braukt uz Bryce Canyon
tajā ir divas ielas un čum motelīšu. Nekur nevar nopirkt alkoholu. Nekādu. Izņemot Smirnoff Ice 6 paku. Paņemam to uz uz soliņa ārā izvelkam pa pīpei un izdzeram pa vienai pudelītei. Diemžēl, ir tik auksts, ka var piesalt pie krēsla. Grūti noticēt, ka no rīta bija +35. Vispār dikti grūti apjēgt tos milzu kontrastus, kas šodien piedzīvoti. Ar to pašu sirreālo sajūtu ejam gulēt. Rīt Braiss.



Pamostamies vēl agri (dēļ pieraduma pie EST, ne jau aiz čakluma), rosāmies virzienā uz promiešanu. Aizejam līdz auto, tas aizsalis – ne jau dikti – bet tomēr. Pieminu šo faktu tikai dēļ tam, ka dienas vidū atkal būs karsti un liksies tik neticami, ka uz mašīnas no rīta redzēts ledus.
Ceļš uz Braisu ved pa US-12 (UT), The Scenic View Highway. Pa ceļam visas ainavas ir akurāt no jau pieminētās multenes par Roadrunneri. Pēc neilga brīža ir negaidīts stāvlaukums kur var apskatīt negaidītu kanjonu – Red Canyon. Izkāpjam un dodamies aptaustīt to. Mazliet pakāpelējam pa kalniem, vislaik gribas fotografēt. Itin viegli var sasniegt kādu pārsimts metru augstumu. Šeit ir tā situācija, kad emociju dikti daudz, vārdu nav. Lūdzu paskatieties bildes.
Pēc kādas stundas turpinām braukt uz Bryce. Tā kā šovakar nav viesnīcas, nakšņosim kaut kur laukā ar ugunskuru, un tamdēļ laipni ceļmalā mums tiek piedāvāts benzīntanks ar malkas iegādes iespēju. Ļoti mīļi, tieši laikā. Pie Bryce iebrauktuves ir milzīgs rančo ar krogu un veikalu. Paēdam dienas maltīti (kā vēlāk izrādīsies, šī ir pēdējā reize, kad mēs normāli ēdīsim šai ceļojumā) un dodamies iekšā ar cerību noīrēt zirgus lai izbraukātu visu kanjonu paātrinātā veidā. Iebraukšanas maksa ir 20$ par auto, par 50$ var iegādāties gada abonementu uz visiem ASV nac. parkiem.
Zirgu manageris mūs ieliek waitlistā uz izjādi plkst 2, cerams, ka būs ok.
Tā kā mums ir stunda laika, aizbraucam līdz Sunset Point.
Te atkal nav jēgas runāt, vajag apskatīties attiecīgās bildes Flickrā.
Zirgus dabūnam gan (kautkādi laipni cilvēki nav ieradušies, līdz ar ko viņu zirgi tiek mums); Edgaram iedala tādu diezgan spītīgu ērzeli ar paskarbu raksturu, es dabūju balto skaisto ķēvi, akurāt to, ko biju noskatījusi. Rančeri apvaicājas vai mākam jāt, sniedz 1 minūti garu instruktāžu un dodamies ceļā – huh. Ar domu – zirgi jau mums gudri, paši sapratīs kas un kā jādara. Gids-kovbojs ir tāds klasisks jokplēsis nerātnis, visnotaļ cilvēkus pazīstošs tips. Runā ne par daudz, ne par maz. Viss drausmīgi forši, esmu neganti laimīga, ka dabūjām zirgus. Mums jāiet karavānā pēdējiem, un pēc brīža paliek skaidrs kāpēc. No visas kompānijas mūsu zirgiem ir pats neatkarīgākais raksturs, viņiem abiem šķiet ir sava, visai strikta izpratne kur un kā jāliek kājas uz kalnu takas, un parasti tas nozīmē iešanu pa pašu kranti. Uz ceļa beigām man izdodas savu ķēvi pierunāt neiet vislaik ekstrēmajā patternā, Edgara zirgu labāk neaiztikt, tas paliek tikai niķīgāks no tā ka kāds mēģina viņu vadīt. Kopā gājiens aizņem kautkādas 2.5 stundas. Redzam visu. Viss ir brīnišķīgi. Braiss raksturīgs ar to, ka ir oranžs un balts, tāds smalki izstrādāts un elegants kanjons. Ieteikums citiem – ja jums ir plāns apmeklēt arī Grand Canyonu, dodieties turp vispirms, un tad tik uz Bryce. Citādi var piedzīvot vilšanos. Man personīgi Braiss patika daudz, daudz labāk.
Krāsas, figūras, formas – viss te tāds smalks un gaisīgs, slavenie apaļie caurumi plānā klints sienā, nu tādā garā. Skat. bildes.
Kovbojs uz atvadām mūs nofotografē, katram pajautā ko te Amerikā dara un kāpēc. Novaikstās par Ņujorku. Saka, ka neesot laba vieta un smejas. Šobrīd es konkrēti saprotu, ko viņš ar to domā.
Pērkot vakara paiku, piedzīvojam pārsteigumu ar mēģinājumu norēķināties ar karti. ‘Bank Unavailable!’ saka POS terminālis un ATMs. Interesanta sajūta būt bez casha kaut kur nekur. Par laimi pēc pusstundas banka atrodas un mēs dabūnam savas vakariņas. Nospraužam virzienu uz Grand Canyon, Mappoints (Garminu izslēdzām, jo izdevās piešķilt savu GPSotāju) sazīmējis drausmīgi tālu ceļu, turklāt cauri vietām, kur jau mēs esam braukuši. Nav inčīgi. Drusku pamainot mērķa datus, izdodas šamu piespiest parādīt alternatīvo routi pa (kā sākumā izskatās) maziņākiem celiņiem, bet nu – ok. Tas labāk nekā braukt tur, kur jau būts, turklāt, jaunatrastais maršruts nedaudz mazāk kā 100 jūdžu garumā iet cauri Grande Staircase-Escalante National Monument, re kā – forši! – tā mēs nodomājam un jautri nogriežamies no US-12 uz mazo celiņu, kas paliek maziņāks pēc pāris jūdzēm un krustojuma ar citu celiņu; un tad pēkšņi kādā vietā mappoints saka ka jāgriež pa labi. Opā. Apstājamies un blenžam uz to pusi, bet izņemot izžuvušas upes gultni tur nekā itkā nav. Ieskatamies rūpīgāk, pēc hipotētiskās upes šķērsošanas tik tiešām tālāk aiziet vārgas sliedes, vēl pēc pārdesmit metriem ir zīme ‘Unimproved Road. Take at your own risk’. Mmkey! Gotcha. Aiziet wildernesā, Murano jautri džinkstēdams pārnesas pāri upei un dodamies prom pa celiņu ko mappoints dēvē par ‘Forest Service Road’. Turpmākās gandrīz 80 jūdzes ir iezīmīgas ar to, ka šķērsojamu upju priekšā ir vairāk par 4, viena no tām bija nedaudz nepatīkama. Ar domu, ka krastiņš kraujš un akmeņains. Ūdens visās maz vai nemaz, bet nu mālains un mitrs pēc velna. Izmantojot malkas pagali, Edgars norok krantītes un kārtējā upes vieta tiek šķērsota veiksmīgi. Pamzām noriet saule. Apvidus tāds dikti mainīgs. Augstākās vietās ir klinšains – tuksnešains. Zemākās – mitrs, mālains un staigns, brīžiem pirms braukt, es izkāpju un apskatos vai ir kur likt riteņus. Brīžiem ceļa malā stāv govs. Izskatās savvaļas. Brīžiem ceļa vidū stāv mājas govs, blenž un nekur neiet. Cilvēkus nemana. Nekādu civilizācijas pazīmju nav. However, nav arī pazīmju, ka šis ceļš vispār kaut kur ved, ka priekšā būtu sagaidāms asfalts vai vismaz iluzora sajūta, ka mēs tuvojamies mērķim, kaut vai bez asfalta.
Pēkšņi pamanām pretimbraucējus. Neredzu kas stūrē, bet pickupam bagāžniekā kvadricikls, uz jumta sēž džeks maskā un mednieka tērpā, ieročus neredz. Ja viņi tur tā braukā šaudīdami stirnas, sāk likties, ka varbūtība dabūt pieres-pakauša rajonā nomaldījušos lodi ir pietiekami liela.
Pēc laika tomēr šis jautrais apvidus beidzas, parādās kaut kāds žēlīgs asfalts, kas mūs atved atkal uz US-89. Nakts ievaddaļa paiet Grand Canyona meklējumos, jo mēs nekādi nevaram nopozicionēt uz kuru vietu/daļu mums jābrauc. Beigu beigās izvēlamies braukt uz GC Village un vēl ap 150mi nobraucam, pa velti iešmaucam parkā (naktī nav kontroles!) līdz atrodam brīvu naktsmītni tālajā campgroundā. Iekuram ugunskuru un havojam phunu ar ceptām desām un Jack Daniels.




Es neko daudz nepastāstīšu par Grand Canyon. Pirmkārt, kā jau teicu, kļūda bija vispirms apmeklēt Bryce. Otrkārt, viņš ir milzīgs, majestātisks, gigantisks, iespaidīgs, populārs, grandiozs, blablabla, un manuprāt tāds kā bezpersonisks. Turklāt, tur ir nežēlīgi daudz cilvēku. No visiem iespējamiem viewpoints izvēlamies Grand View Point. Pafotografējam. Tas gan nav sevišķi iespējams, jo nevar saprast ko fotografēt. Drusku paejamies pa taku lejup, es uzlienu uz vienas plāksnes un pārkaru kājas pāri malai. Inčīga sajūta gulēt ar kājām nekurienē. Izlemjam doties prom no šejienes. Kaut kā nepavilkāmies. Paēdam nožēlojamu pārtiku (vēl nav pusdienlaiks, bet brokastis jau cauri, jāiztiek ar salātiem amerikāņu izpratnē – bļoda ar zāli + pāris gabaliņi vārīta šķinķa) un dodamies prom.
Mūsu nākamais mērķis ir Supai indiāņu ciemats, atkal izlemjam nebraukt šoreiz piedāvāto standarta risinājumu ~400 jūdzes apkārt visam štatam, bet paņemt tikai 80mi garu shortcut pa mazajiem celiņiem J Tā kā vakars/nakts atkal iecerēts pavadīšanai dabiskos apstākļos, kaut kāda saprāta dzirksts iesaka nopirkt foliju un kartupeļus. Malka dārga, to nepērkam principa pēc. Nogriežamies no US-180 uz plata, mierīga grantenieka. Tā kā jūdžu braucamo nav daudz un vēl ir dienas vidus it kā, nesteidzīgi pieturam, salasām kokus ko kurināt, sametam vāģītim bagāžniekā. Pēc laika uzrodas pamests dzelzceļš un pamesta dzelzceļa stacija. Daile. Braucam tālāk. Pēc laika krustojumā, kur navigatori grib lai griežam pa labi, kāds uzlicis ceļazīmi ‘Hualapai Hilltop’ pa kreisi. Tā kā šodien pie stūres es, iekšējā balss saka, ka jābrauc kur zīme saka, nevis draiskie mappointi ved. Braukalējam šurpu turpu. Nekādas pārliecības nav. Beigās izrādas, ka kāds, kam tuvumā pieder zeme vienkārši ir aizbarikādējis ceļu un pats salicis ‘apbraucamo ceļu’ pa kaut kādām vāji iezīmētām takām. Kad mēs to konstatējam, uznāk drusku dusmiņa, ka kāds šitā ceļu aiztaisa un miers, bet nu neko darīt. Pa šo laiku, starp citu, ceļš no grantenieka ir pārvērties par draņķenieku īsto. Akmeņi, negludumi, brīžiem pļavā izzūdošas sliedes, vēl pēc brīža braukt iespējams tikai pēc navigācijas, tas ir – pēc iedomātas līnijas mappointa kartē, kur viņam šķiet esam ceļš (diez, kautkādi indiāņu vecajie zīmē tās kartes?). Vēl pēc brīža lietot gāzes pedāli vairs nav nepieciešams. Auto var braukti tikai inerci lēnām lēnām kratoties pāri akmeņiem. Satumst. Ātrums – 1 vai max 2 jūdzes stundā. Apkaimē nav vispār nekā, pat ne govju. Drausmīgi jākoncentrējas lai nenolauztu pusasis vai neuzskrietu ar karteri kādam akmenim. Jākalkulē trajektorijas kur likt riteņus. Nojausma par ‘ceļa’ robežām reizēm ir ļoti aptuvena. Bardaciņā ieliktais Garmins kaut ko dveš pats no sevis par Road name change, izrādās šī maģistrāle patlaban maina nosaukumu no Forest Sr. Road uz Supai Road. Iedvesmojoši! Seko pāris vietas, kur aizdomīgas un nodevīgas peļķes tiek apbrauktas pa sānu taciņām, līdz vienā no tām dubļi un māls izrādās esam apm. 30-40cm augstumā, Murano sanesas un aizspolē tukšumā, ritenīši griežas uz vietas un tur nu mēs sēžam. Seko pāris mēģinājumu uz priekšu-uz atpakaļu, viss nesekmīgi. Samaināmies, bet bez rezultāta. Auto iearies uz vēdera, līdz pusasīm dubļi. Sajūta tāda.. savdabīga. Īstais middle of nowhere, apkārtnē nav nekā, neviena koka, neviena krūma, tikai gludeni viļņains nekas, iestigušais Murano, ļoti precīzas GPS koordinātas un tumsiņa. Pamatā tas nozīmē to, ka mums nav nekā ko palikt zem riteņiem, nav kur aiziet, nav kam piezvanīt, nav kam taurēt, nav kam neko. Vispār nav nekā nekā nekā, Arizonas ziemeļu nomale kurā nav nevienas apdzīvotas vietas apm. 100 jūdžu rādiusā.
Izvelkam lukturi, domājam ko likt zem riteņiem. Sākam vākt sausu zāli, tādus kā viršus, likt zem riteņiem. Drusku it kā pabīdās uz priekšu, bet redzams, ka vēders uzar zemi un noraut izpūtēju nav bijis šodienas agendā. Pamatā visi rati spolē un viss izliekas tāds bezcerīgs. Atrodas 2 akmeņi, katrs manas galvas lielumā, bet no tiem labuma tikpat daudz kā mironim no aukstām kompresēm. Katrs akmens iegrimst līdz pusei un paliek stipri par lielu un nežēlīgu lai nabaga Murano uz tiem atspertos. Akmeņu menedžmenta laikā Edgars ar rokām līdz locītavām ienirst mālā. Lai atmazgātos, tiek izlietotas no Panguitchas vakara pāri palikušās 1.5 pudelītes Smirnoff limonādes. Aizkustinoši. Nolemjam mest bezjēdzīgajām nodarbēm mieru un klausīt latviešu tautas gudrībai, kas vēsta, ka rīts gudrāks par vakaru. To pateikt ir gauži viegli, bet tādiem visnotaļ sensitīviem organismiem kā man iekšējā spriedze tik lēti viss nepāriet, kādu stundu pavadu sēdot auto un runājoties ar sevi par Lietu Kārtību.
Malkas ir stipri maz, ugunskurs pietiek maksimums stundai. Ja es jau minēju, ka mums laimējies pavadīt ekskluzīvu vakaru nekurienē, kur nav koku, tad tagad es to uzsveru otrreiz, kontekstā ar to, ka nav arī ko dedzināt. Sāku plūkt zāli – tos pašus pseidoviršus un mēģinu dedzināt. Deg slinki, bet tomēr. Edgars atrod kaut kādus nokaltušus kaktusus, tie deg labi. Tālākā vakara gaita aiziet vācot nokaltušos kaktusus un tajos cepot kartupeļus. Kaut kas neticams, ne?



Ap sešiem no rīta es īstu nevaru pagulēt, izrāpjos laukā no nabaga vāģīša uzpīpēt. Skats padrūms, spolēts ir tik neganti, ka dubļi ir uz jumta. Vismaz spīd saule un tas kautkā nomierina. Dubļi izskatās apžuvuši. Karmiski nepareizi tagad liktos to vāģi aiztikt. Saules iedarbības rezultātā izdodas aizmigt vēl uz 2 h. Tad sākas rosība. Izštukojam, ka plūksim to zāli un štopēsim zem riteņiem tik cik lien, tad stumsim. Pirmajā iterācijā nekas nenotiek, nekāda progresa nav, atkal nekā. Izpētām tieši kuri rati spolē un saliekam vēl un vēl zāli zem tiem. Neko daudz citu darīt jau tāpat nav jēgas/nav iespēju. Sarunājam, ka es stumšu. Nekad agrāk neatceros, ka man būtu bijusi tik milzīgi dziļa un patiesa vēlēšanās kaut ko izkustināt no vietas kā konkrēto auto konkrētajā situācijā. Lēniņām kāpj apgriezieni, ... nu ko es tur muldēšu daudz; īsāk sakot, tas notika. Nežēlīgi rēkdams un dubļus aiz sevis mezdams (man virsū – jo es atrodos aizmugurē) Murano izlien no dūksts un uzbrauc sausā piekalnītē. Es varētu arī nekad nelaimēt neko nevienā loterijā mūžā pēc šī laimīgā situācijas atrisinājuma. Gribas nokrist zemē raudāt aiz laimes. Mati, seja, drēbes – viss ir ar gaumīgām dubļu piciņām, bet tas nieks, tiešām. Auto izskatās novārtījies kā sivēns – riepas neredz, sāni izdekorēti ar gaumīgām māla šļakatām – māls ir visur. Mēģinām saprast, vai nav kaut kas norauts apakšā, bet neko tādu neredz. Pakaļpalikušajā sliedē gan var labi redzēt ka kādus 3-4 metrus izpūtēja šāle ir arusi zemi sirsnīgi. Uzmanīgi novelku netīrākās no drēbēm un nobāžu uz grīdas aizmugurē.
Turpinām ar apm. 2mph ātrumu kratīties tālāk. Es kāpju ārā lasīt nost no takas visu, kas man liekas aizdomīgs un bīstams. Tādas dūkstis gadās vēl pāris vietās, bet tiek veiksmīgi apbrauktas pa pļavu. Neatminos pēc cik ilga laika sasniedzam BIA-18 ar asfaltu! Tagad līdz Hualapai palikušas kādas 10 jūdzes. Šobrīd ir izvēle – braukt apmēram 80 jūdzes uz Seligman nopirkt ūdeni un kaut ko fast-food-ēdamu (jo pēdējais ēdiens, kas lietots ir apsvilušie karčiņi), vai 10 jūdzes uz Hualapai un apskatīt vai tiešām tas ir tur BIA-18 galā. Izvēlamies Hualapai. Ar domu, ka varbūt kāds lādzīgs indiānis tirgo snackus uz klintīm priekš tādiem nesaprātīgiem bālģīmjiem kā mēs.
Drīz ceļš tik tiešām beidzas, klinšu nomales un stāvlaukums ir pilns ar mašīnām, kiosku vai tirdzniecības punktu nav. Acīmredzot, visi gudriņi un ir sekojuši dažādu ceļvežu ieteikumiem sapirkties visu Selgimanā vai Kingmanā.
Āra temperatūra ir ap +20C. Gribētāju kāpt lejā uz ciematu (8+ jūdzes ar kājām pa klinšu taciņu uz leju) ir daudz; visi aprīkoti ar spec-ekipējumu – spieķiem, hiking boots, skautu šortiem, stilīgām cepurēm – nu saprotat. Nopietni tā. Uz šī fona tādi viegli astrālie mēs pēc pļavā un badā pavadītas nakts ar iestigušu vāģi, dubļaini, netīri, novārtījušies turklāt ar visparastākajām kurpēm, ielas džinsos un T-kreklos izskatāmies nedaudz atšķirīgi no labi ekipētā bara. Teorētiski ir iespēja sarunāt ar indiāņiem zirgu transportu lejā uz ciematu, bet mēs jau neesam vieglā ceļa gājēji. Īstenībā vienīgais, kas drusku bēdīgi, ka nav pat ūdens – ne grama. Pārējais būtu sīkums. Pārpakojam mantas mazajās mugursomās, sabāžam laptopus un garminus zem benķiem un grasāmies doties. Šī procesa laikā atrodas pirmajā dienā pirkta 2 kolas pudele – līmenis tuvu pie apakšas, bet tas surely ir labāk kā nekas. Haļava, ser. Aizslēdzam savu viscaur nosmērēto vāģi un dodamies uz takas sākumu. Ceļmalā starp tūristu mašīnām stāv arī viens pamests pickup-trucks, bagāžniekā viena ūdens kanna, izskatās svaiga. Paostam, viss ok. Izgāžam kolu zemē, pielejam pudeli ar ūdeni. Jāiet. Karstums pieņemas spēkā. No augšas taka izskatās iesākumā mierīga, maigiem un mazāk maigiem līkločiem tā aizvijas lejā un pazūd aiz klints. Pretim nāk zirgu – mūļu karavāna, apkrauta ar kastēm ‘United States Postal Services’ – šis ir pēdējais in-action zirgu pasts iekš US, Supai tiek sludināts esam par visizolētāko ciematu visā Amerikā. Izņemot šos zirgus un NorthWest helikopteru servisu nav nekādu iespēju nokļūt lejā – tikai personiskās kājas. Augšā pretim kāpjošo cilvēku sejas ir daiļrunīgas, sveicinās tikai retais. Vairums ir nosvīduši, pārmocījušies un tādi predestinēti izskatās. Ar šausmām domāju kāda es būšu, kad būs jākāpj augšā.
Uz leju ceļš šķiet esam diezgan viegls, jau pēc pāris minūtēm var piešauties kā un kur likt kājas optimālāk. Viss atkal ir ļoti skaisti un brīnišķīgi. Pēc pāris jūdzēm ainava mainās, parādās koki, krūmi, esam ielejas sākumā tālāk taka iet gandrīz horizontāli – retu reizi ir pacēlumi, biežāk kritumi uz leju – pāri upju gultnēm un akmeņu krāvumiem – nav gluži pastaiga pa trotuāru, bet nav arī nekas briesmīgi nogurdinošs. Kājas drusku trīc, bet ja vislaik iet un sevišķi nedomā par pēdējās diennakts piedzīvojumiem, ir ok. Nedaudz grūti samapot realitāti – tik intensīvi un blīvi notikumi, klimatiskās izmaiņas un viss pārējais, ka galva neprocesē adekvāti ātrumu ar kādu mainās ainavas un apstākļi. Tagad klintīs ir dažas alas, nedaudz atgādina Māras kambarus. Edgars ierosina kā nākamo ceļojumu nospraust braucienu uz Gūtmaņa alu. No šī man piemetas histēriska smieklu lēkme. Neko komiskāku nudien nevar pateikt.
Aiz nākamā pagrieziena uz takas guļ čūska. Tāda labi paēdusi. Cits tūristu pāris to vēro, ar rokām māj nākt klāt uzmanīgi. Čūska paslinki lokās prom uz krūmu pusi. Onkulis kaut kāds tāds piesardzīgs izskatās, drusk satraukts. Es apvaicājos, vai viņaprāt, tā varētu būt indīga? Onka laipni pasmaida un atklāj man, ka šī ir klaburčūska. Man atkal nāk smiekli – šoreiz par savu naivumu. Edgars, kas rāpuli fočē, pēc šīs informācijas nedaudz atvirzās nostāk. Smiekli nepāriet.
Garām jājošie indiāņi klausās pleijerus, lieto ipodus un grauž skittles. Viņi tādi interesanti izskatās. Pa ceļam apdzenam faktiski visus labi ekipētos tūristus ar spieķiem, cepurēm un šortiem. Ņemot vērā atšķirības kādās mēs un viņi ir pavadījuši iepriekšējās dienas, pieejamās pārtikas apjomu, turklāt to ka mēs būtībā esam dīkdieņi, kas dienas vada pie datora, izrādās ka mūsu fiziskā kondīcija nav tik briesmīga. Abiem fotoaparātiem beidzot izsīkst baterijas, vairs neko fotografēt nav iespējams.
Sākās upe, visa apkārtne smaržo, klintis tādas dzīvas, zaļas, dzied putni. Tiešām Ēdenes dārzs. Analoģiju paspilgtina ceļmalā augošs granātābolu koks ar gataviem auglīšiem. Vēl pēc pāra jūdzēm parādās pirmās ciemata ēkas. Esam faktiski klāt. Ceļā pagājušas apmēram 4.5 stundas. Manas somas lences ir slapjas no sviedriem. Mati atgādina salmus.
Ciematiņš ir maziņš, tajā ir 2 baznīcas, skola, pabaisa izskata kafejnīca un veikals, drausmīgas nožēlojama paskata mājiņas aiznaglotiem logiem (apdzīvotas), pie mājām vairumā briesmīgs bardaks un cūcība. Šur tur tiek audzēti zirgi. Ir arī viesnīca – kas būtu mūsu primārais mērķis. Iebrienam tajā, viesnīcniece atrod manu rezervāciju, izraksta mums tagus, ko piekabināt somām kā pierādījumu, ka mēs esam samaksājuši entry fee. Dodu karti, lai samaksātu, šai brīdī pazūd elektrība. Aizvelkamies līdz numuriņam. No visām šai braucienā apmeklētajām viesnīcām šī ir pati labākā – tīra, smaržīga, un lai arī elektrības nav nevienā acī, siltais ūdens ir. Pēdējo reizi esam mazgājušies izlietnē Grandcanyona campgrounda tualetē, tādējādi dušas esamība izliekas kā pats labākais notikums dzīvē (uzreiz aiz fakta, ka izdevās no rīta izstumt vāģi no māla vannas), īpaši ja pa nakti rokas bija jāmazgā Smirnoff kokteilītī. Grūti aprakstīt šībrīža fizisko kondīciju. Saļimt? Nesaļimt?
Pēc dušas viss uzlabojas. Ejam meklēt pārtiku. Kafejnīcā arī nav elektrības. Pieejamais ēdiens izskatās aizdomīgs. Nolemju riskēt – tāpat nav nekādas atšķirības vai mirt no bada vai mirt no saindēšanās ar indiāņu foodu. Paņemu Beaf Roast roll, kas negaršo nekā, tik tiešām nekā. Izņemot to ka tur iekšā kāds ir sabēris daudz piparus, man nav cita komentāra par šo ēdienu. Par godu pavāriem, jāsaka, ka nekādu gremošanas trakta komplikāciju nebija. Paldies par to pašu. Uzdzeru kaut ko, ko man ir pārdevuši kafijas kategorijā. Arī tas nekā negaršo.
Nopērkam veikalā cepumus, banānus un Gatorādi, ar ko rītdien uzprišināt atpakaļceļu. Ejam meklēt solītos 4 ūdenskritumus. Jānoiet vēl kādas 4 jūdzes, sāk līt lietus. Atrodam pirmos 2 un nolemjam ar to arī aprobežoties. Takas atkal ir mālainas un slidenas. Ir jau 7 vakarā. Ņemot vērā visu vērā ņemamo, izdomājam, ka šodienai pilnīgi pietiek. Aizvelkamies vēl uz kafe iedzert tēju, tad viesnīca, tad izslēdzos kā svece nopūsta.



Lai paspētu uz lidmašīnu, kas ir šodien 4pm no Phoenix (kas atrodas roughly 400mi no šejienes), ceļamies 3:45am, jo man šķiet, ka ja lejup gājām 4 ar kapeikām stundas, tad augšupceļš aizņems vismaz 6. Savācam parpalas un 4:10am dodamies atceļā. Ir nakts, būtībā, un totāla tumsa. Kā par brīnumu nelīst, spīd mēness. Sajūtas ir totāli sirreālas. Iekšējā balss man stāsta, ka es esmu, iespējams, nenormāla – nepazīstamā vietā naktī līst klintīs pa slideniem akmeņiem kopsummā uz 8 jūdzēm. Bet variantu nav, tik tiešām ne. Tas jādara.
Kādās 4 vietās uz mirkli piestājam, lai apspriestos uz kuru pusi jāiet, jo ciemata tuvumā takas zarojas diezgan brangi. Cenšos nedomāt par konsekvencēm, ja pieņemtais lēmums nebūs bijis gluži pareizs. Kautkāda iekšējā resursu mobilizācijas programma nodrošina iešanas tempu tādu cienījamu, jau pēc stundas atrodam akmeni uz kura iegravēts, ka līdz ciemam ir 2 jūdzes. Nav slikti. Apsēstamies uzpīpēt. Ielejā ir tāda akustika, ka vairums koncertzāles var iet bekot. Dziedāt Gaismas Pili tomēr negribas patlaban. Apēdu banānu. Maucam tālāk. 4 jūdžu milepostu nepamanu. Gribas iet ātrāk, ātrāk ātrāk. Vēl ir diezgan tumšs.
Pēc vēl apmēram 45 minūtēm parādās kalna galotne kur jānokļūst – Hualapai Hilltop. Otra pīppauze. Aust gaisma. Iet paliek vieglāk. Domāt par fizisko sagatavotību negribas. Tikai maukt. Sākas stāvais posms. Ceļā pavadītas 2 stundas. Uzņemu tempu tādu mierīgu, refleksīvi atceros ka man sporta skolā kāds bija mācījis pareizi elpot. Kautkā šīs zinības pašas atnāk pie manis atkal. Jūtos brīnišķīgi. Izdodas izslēgt jebkuras domas, jebkuras emocijas. Bodijs iet kā mašīna, precīzi novieto kājas pareizajās vietās, lai būtu minimāls resursu waste. Jūtos nesalīdzināmi brīnišķīgāk kā no rīta, kad tikko sākām iet. Gribas ātrāk sasniegt virsotni. Atpūsties negribas necik. Pēc mana KLMa pulksteņa sanāk, ka 7:40 es esmu sasniegusi Hualapai Hilltop. kopējā Hronometrāža tātad ir 3:30. Nezinu aiz laimes un lepnuma kur dēties par savu sniegumu. Ārkārtīgi līksmi.
Viss pārējais liekas nenozīmīgs. Jāsasniedz Phoenix, jāpaspēj atdot auto un jānoķer lidmašīna. Jānomazgā tas vāģīc gan, ja mēs ar tādu iebrauksim Enterpraizā, es domāju tie laipnie cilvēki kļūs stipri mazāk laipni. Labāk jau nesagādāt sliktas sajūtas nevienam.
Ar 90 mph nesamies cauri nekurienei atpakaļ uz PHX, pa ceļam Garmins aurē pilnā balsī ka tuvāk un labāk atkal būs braukt Old Supai Road. Saskatāmies un nolemjam šodien TO nedarīt. Būs grūti noķert lidmašīnu.
Pārējais ir gandrīz neinteresants – pret 2.5 iepriekšējo dienu sajūtu intensitātes – pagūstam visur laikā (arī izbraukt 28 mi pa Historic Route 66), nomazgāt auto, pārkrāmēt mantas atpakaļ čemodānos, pārģērbties, uzpildīt benzīnu un 2:30 atgriežam auto. 4:30 atiet lidmašīna. 11:50 esam atpakaļ Newarkā.
Perfekti saplānots ceļojums.