Atceros, ka vienmēr kautrējos no tā, ka man iespēra zibens, un biju ļoti dīvains bērns - ģēnijs, kas, droši vien, ir pamatarguments manai attālinātībai no sabiedrības. Bet es arī biju pagalma akrobāte un varēju, piemēram, nolēkt 1000 reižu uz padomju ražojuma Kuznečika bez rokām, pilnīgi nedomājot līdzi un vēl skaitot un izpildot jocīgus lēcienus.