Kad es biju vēl gluži vai zīdaiņa vecumā,
Lasīju par Edgara Alana Po kapu -
Tur ik gadu mēdz viesoties tumsnēja figūra,
Melnā trencī ietinies stāvs
Ar vienu plaukušu rozi,
Tik sārtu kā asins lāse,
Kas pil no silueta melnās sirds
Tieši Edgaram mutē vai uz pieres,
Baro viņa ledaino sirdi,
Cirto sasalušo matu ērkuli,
Edgars Alans tur guļ un sēro,
Ka viņu iespējams vien novērot,
Ka randiņš ir īsts, bet attālināts
No gadsimitiem apraktā ķermeņa.

Ja es dzīvotu Baltimorā,
Tad man ir vairāki melni mēteļi
Un platmaļu kolekcija.