Gribas vnk paheitot ņūmetālu nedaudz, kamēr atlaiž muguras sāpes.
Pēdējā reize, kad man vēl patika ņūmetāls, bija precīzi pirms iemācījos atrast mūziku internetā, tas ir, 13-14 gadu vecumā, kad sapratu, ka muzons nav pirmās kvalitātes, bet pa TV neko citu nerādīja, un tad vēl eksistēja EHR. Es ar to tiešām nelepojos. Linkin Park pirmais albums vēl nebija tik briesmīgs, otrais arī, bet tālāk viss sagāja pavisam grīstē. Limp Bizkit man nekad īsti nav paticis, jo dzied par kaut kādām kakām un pimpjiem, kratot to savu kājstarpi. Korn arī vienmēr ir riebušies. System Of A Down ir bezsakarīgs muzons par ķīniešu makaroniem.
Man paveicās, ka iemācījos kačāt mūziku DC++, kas ir krimināli sodāma darbība, bet jūs atzīsiet, ja neesat pilnīgi loxi, ka tas ir labāk nekā ņūmetāls un EHR. Tad nu sekoja garie izpētes gadi, kad noklausījos tik daudz mūzikas, ka vairs neatceros, ko klausījos un ko nē.
Tas pats ir ar filmām - ja es būtu skatījusies tikai pa TV un kinoteātros, mana gaume būtu kā veca, sažuvusi banāna miza smukā plastmasas paciņā.
Es 1989. gada bērns. Reizēm man tiešām žēl ir to, kuri mūziku zina tikai Spotify čārtos or something. Būt gudram ir izdevīgi jebkurā situācijā.