sena nakts vasarnīcā
Japāņu kladē, kuru izplūkāju Bērnu Mājas vajadzībām, tāds ieraksts bija, domājams 2006. vasara.Parasti tādas lapiņas pazūd, bet šī būs te.



vārtīšanās un vārtīšanās.Apskaujamies un es mēģinu skatīties uz vienīgo zvaigzni, kuru var redzēt tālu augšā starp koku zariem.
Nē, atkal straujš lēciens un būkšķis - viņš leļļu zaķi atsit ar sejiņu pret sienu.Kaka. Viņš svinīgi paziņo.Vai Tu gribi uz podiņa? Es miegaini žēlabaini prasu.Jā.Jā.Zvēr viņš.
Iededzam gaismu.Trīs lieli sarkanbrūni naktstauriņi mundri laidelējas un plīkšķina pa verandas rūtīm.
O!Kurmītis priecīgi sāk klabināt zobus un mēģina vienu saķert.Tas ielec lampas kupolā un traucas uz gaismu.Beigas jau zināmas.Pārējie divi ir apdomīgāki.
Vecajā, smalkajā bufetē atrodu glāzi un šķīvīti, un pa vienam nesu tauriņus palaist tumšajā naktī.
Kurmītis seko man un tad ar visu podu dodas uz silto virtuvi.Tā jau šonakt ir otrā reize.Tad vēl suliņu un maizītes.Ejam gultā un sasedzamies.Viņš lallina un grozās šurpu turpu.
Skaidri dzirdu, ka stūrī zem skapja kāds delikāti, bet noteikti, grauž.Pret verandas stikliem bumsnās zariņi , naktstauriņi un diezin kas.Putni vairs nedzied, jo Jāņi pagājuši un viņi maina apspalvojumu, tāpēc dziedāt esot bīstami.Bez tam - nakts.Žēl.
Gulta te daudz ērtāka, kā meitas istabiņā.Cik ilgi jau mēs guļam kopā? Vai es vispār esmu viena gulējusi un vai tas man patīk?
Meklējot naktstauriņu ķeramos traukus, pāršķirstīju vecu atklātnīšu kaudzīti, no astoņdesmitajiem, - apsveikumi un tamlīdzīgi.Nevarēju atcerēties, vai man tādas kartītes patika.Starp citām bija arī kādas jaunas sievietes fotogrāfija.Bītlene, pāžā nogriezti mati, biezas uzacis, lepna un stilīga.Es domāju, ka tā varētu būt šīs mājas bijusī saimniece.Atceros stāstu, viņu vēzis apēdis tā, ka pirms nāves esot bijusi kauli un āda.Uz bildes viņa vēl neko nezina..