Lietussargs - fetišs?
Lai nu ko teiktu Viņš, necik taupīga vai pat skopa nemaz neesmu - atliek kaut vai aplūkot mantas, kuras atskanot sauklim IZSVIEST!, pazūd uz mūžiem lielajā nekurienē.
Bet.
Mums mājās ir lietussargu trauks, kurā mitinās vidēji kādi septiņi širmīši immer.
Tad,kad Viņš skrien un steidzās(kad lietus un vēji sitas logā),es nepieklājīgi ilgi rakņājos un nedodu kuru katru,ņurdot,-Tu taču zini, ka lietussargu pazaudēsi...
Es meklēju parasto, bet Viņam katrā ziņā vajag ātri,un tā ir aizgājuši arī daži īpašie.

Viens bija brīnumains - es viņu atradu ļoti skaistā priedē iekārtu, starp Ventspili un Kolku, 5km attālumā no jebkuras apdzīvotas vietas.Lietussargs bija liels, melns, stiprs, ar kārtīgu koka rokturi un riktīgām metāla stīpām. Uz tā bija rakstīts Brēmenes grāmatu tirgus, un uzzīmēti daži zaļi un daži mēļi steidzīgi cilvēciņi. Vaļā vērās ar pareizo klusināto atvēršanās troksni un radīja patīkamu drošības sajūtu.
Jumtiņš bija nedaudz noapaļots uz leju, tā dodot iespēju novērot garāmgājējus, paliekot daļējā inkognito.
Protams, arī stāsti.Gandrīz katru reizi atverot, es domāju tālāk stāstu par lietussarga iepriekšējo saimnieku.Viņš bija nogājis lielu gabalu pa mežu un sēdēja Dāvida cienīgā ainavā(nu labi, bez kalniem), lūkojās bangojošā jūrā, tad sāka rakstīt, un pirmie vārdi bija...Vai arī, viņš zaļā brezenta jakā, apsēžas, izņem grāmatu, aizpīpē pīpi un izlasa grāmatā pirmo teikumu.....
Vienreiz es pieminu aizgājušo lietussargu jauna vīrieša klātbūtnē,saka - ļoti līdzīgs viņējam, vienmēr bagāžniekā, ja mamma jāpavada šur vai tur.Esot ar telti mežā bijis, iespējams atstājis kokā.
Varbūt speciāli.Nezinot.Mammas vairs nav, bet pats lietussargus nelietojot.

Otrs bija zagts un elegants.
Biju lietainā Vīnē kopā ar semināra ļaudīm - atceļā no Slovēnijas.Bijām izstaigājuši vairākus brīnišķīgus dārzus vēsajā pavasra lietū, izpētījuši dažas izstādes muzejos un nu sēdējām kafejnēcā.
Skaista pilsēta, bet es biju tik ļoti nosalusi, ka baidījos, ka būs jāpārtrauc klaiņošana, kura man tik ļoti patīkama.Vilku mēteli un gatavojos pārējiem ziņot, ka iešu uz hosteli, jo negribu kļūt atkal slapja, kad pēkšņi aiz krēsla sataustīju lietussargu.Es neteicu neko.
Vīnes lietussargs, ko kāds Herr aizmirsa kafejnīcā,bija smalks.
Pilnīgs automāts, pavisam neliels, kad salikts.Pulēta koka rokturis uz kura nodilusi plāksnīte ar monogrammu - varēja salasīt tikai lielo H.Darbojās klusi, precīzi, melns. Ražots Japānā.Dārgs.Ērts.
Vīnes lietussarga stāsti bija par vecu mākslas vēsturnieku ar suni, kurš reizi nedēļā dzer vīnes kafiju ar bijušo sievu un viņas draudzeni, vai par gleznu kolekcionāru, kurš sirgst ar bezmiegu un naktīs ievelk nemanāmas izmaiņas senajos audeklos.Privāts vēstījums nākotnei.Visādus stāstus saklausījos. Vajadzēja tik izšaut lietussargu H.

Tā varētu turpināt - lietussargi mani atrod...