Sen nav būts
Neticami, neticami, ka vasara jau aizslīd.Ar Japānu, Persiju un seno Jūdu zemi.Ak, jaunavas, neapvelciet acis ar melnu! Tad vēl Dulloka - Ventspils, kurā čigānu bērni un suņi kā indieši latvju tīrajā virtuvē.Esmu smags ledus gabals burbuļojošjā literātu glāzē, visa nenozīmības atgādinājums.Kad pieceļos, piesardzīgi paveros, vai ap mani nav sasalusi zeme.Bērni dzimst un sēnes aug. Ļaudis šķiras, lai veidotu atkal jaunas un jaunas šūniņas.Vecie kļust aizdomīgi jauni, bet dažos bērnos sastopu savus vienaudžus.
Raudu mūrī daži sprauž lūgumu pēc vēl viena akvaparka, bet citi grib mūžīgu dzīvošanu.
Daži, aiz labas dzīves, saka, ka viss ir vienkārši.Daži,aiz prāta vienkāršibas,nesaka neko.
Tā ātrā, ātrā vasara, kurā es neieniru, atstāj skumju nodevības smaržu.
Uz kura koka, uz kuras sejas, zem kuras dienas lai es uzrakstu - ja tut bil?