Kauguru anekdotes

Beidzot šis bezgaumīgais jokotājs valiss ir izdzēsies, laikam saprata, ka ar Mani jokot nevar. Nepatīk Man šāds humors. Daudz patīkamāki joki ir tie, kurus var lasīt žurnālos, tur ir patiešām asprātīgas anekdotes, kurām nav nemazākā sakara ar Mani. Njā... Simpatizē.
Es tomēr vēljoprojām ceru atrast šo izsmējēju un Man ir radušās jau dažas aizdomas. Esmu jau sastādījis sarakstu ar cilvēkiem, ar kuriem Mēs parunāsim pie alus kausa. Esmu jau gandrīz pārliecināts par to, kurš tas bija. Anna, nu protams, ka Viņa, šī versmainā daiļava. Tā pati preilene no Rīgas dzīvokļa, ar kuru kopā Es toreiz vēroju saulrietu. To, ka tā ir Viņa Es izsecināju loģiski, jo vienīgi sievietes jūtīgā dvēsele spētu tā uztvert katru sīkāko Manas mākslinieciski skarbās dvēseles iezīmi, vienīgi Viņas maigie un trauslie pirksti varētu manu tekstu atdarināt tik precīzi un ar tik vijīgiem un virtuoziem teikuma veidojumiem.
Jā, atminos tā, itkā tas būtu noticis tikai pirms pāris gadiem. Viņa bija burtiki Mana talanta un vīrišķības apžilbināta, Viņa mēdza stundām apbrīnā skatīties, kā Es ar darba sviedru vaigā rakstu Savā blogā. Mūsu attiecības bija harmoniskas un jūtu piesātinātas, šķita jau, ka esam radīti viens otram. Tomēr tad Es sapratu, ka Man ir jāizvēlas viens no diviem: mīļotā sieviete, vai "frontes" desantnieka skarbā cīņa. Es pieņēmu vīrišķīgāko lēmumu Savā mūžā un izvēlējos otro, Es sapratu, ka politika un "fronte" ir Mana sūtība, Es zināju ka esmu izredzētais, tomēr tajā pašā laikā bija jāsaprot, ka sieviete Mani tikai bremzētu un neļautu strādāt ar maksimālo atdevi "frontei". Savā ziņā Es jutos kā pieķēdēts, Es kopā ar viņu nejutu brīvību, šo romantiķim tik ļoti nepieciešamo kategoriju. Tas pilnībā salauza Viņas kaisles pārņemto sirdi.
Un tagad nu te Tu esi, Anna, saukdama sevi par valissu, ļauni ņirgādamās par Mani un Maniem diženajiem sasniegumiem. Anna, kādēļ gan Tu Man to vienkārši nevari pateikt, kādēļ Tev Sevi šādi ir jāpazemo? Njā... Negaidīju to no Tevis, mana dārgā.

Nupat kāda cilvēka blogā izlasīju nekaunīgāko komentāru interneta vēsturē. "Jebkurš psihologs-iesācējs jums pateiks, ka šāda pārspīlēta vīrišķības demonstrēšana ir skaidrs norādījums uz nepilvertības izjūtu, kādreiz pārdzīvotu pazemojumu vai slēpto homoseksualitāti." Vai tas, ka Es nēsāju līdz īstu pistoli un man patīk vīrišķīgas izklaides, nozīmētu, ka es esmu nepilnvērtīgs vīrietis ? Vai tad es cenšos kaut ko kompensēt? Kāda absurda polemika!

Vai tas nav skaisti?
Piedzerties kopā ar Bonapartu un citiem poļu naconālistiem no nelielas glāzītes vienā reizē. Mēs vienā triecienā izdzērām veselu glāzi sīvā un mūsu rokas pacēlās gaisā no prieka.
Vai tas nebija skaisti?
Kopā ar zemgaliešiem iereibt vērojot rūsgani slīdošo sauli, vēstošu par asinsārto rīta blāzmu, kas mūs gaida. Bērzu birzis jau izsenis runā ar Mani, kad iedomājos par savas dzimtenes plašajiem rudzu laukeim un atmatā aizlaistajām lauksaimniecības zemēm. Njaa.. Vēlšobaldien atceros kāda Ulmaņlaikos bija lauku daba.
Vai kāds to vēl spēj?
Es, dodoties promenādē pa pļavu ar zāles stiebirem mutē, ar gara acīm iztēlojos, kā Es šeit rakšu dīķi un no tikko nokaltēta lapukoka stumbra tēsīšu pirmo baļķi Manai pirtiņai. Kā tur Es likšu putniem dziedāt un kā tur Es taisīšu skaistumu. Kā Manis sētā pļava zaļos vasaras karstumā un kā dunduru un mušu aplidots Es atpūtīšos savā ideālajā zemē. Uz manas spēcīgās miesas es redzēšu melnzemes pēdas un manas rokas smaržos pēc sveķaina koka. Spēks un darba mīlestība..
Vai kāds vēl tā dara?
Esmu atlaidies pie datora un istabai pāri pārlaidies mijkrēslis. Skan "dzejnieki no falla" un "vecas atvadas", es esmu ierakstījis savu kārtējo blogu.
Vai kāds ir bijis vēl varenāks par mani?

Ne kura katra freilene spēj izpelnīties Manu atzinību, tomēr šīs savādās liesmas kādas ilgi nesatiktas jaunavas acīs lika Man domāt par skandināvu kara dievēm. Mana mūza. Sniedz Man saldo vīna kausu un stāsti par daiļajām mākslām!

Vakaros Mani pārņem dziedējošas skumjas un noslēpumains pesimisms.

Kas ir skaisti?
Labi pavadīts vakars "frontes" biedru kompānijā, pārspriežot pēdējos panākumus skarbajās Kauguru ielās.
Kas ir skaisti?
Vēla vakara pastaiga miglainā Kauguru rītā, pārcilājot domas un sakārtojot Savu prātu, lai pēc mirkļa atkal varētu mesties nerimstošajā cīņā.
Kas ir skaisti?
Dabas vērošana, pastaigas pludmalē, dzirdot bezrūpīgos bērnu smieklus. Ahh, pēc gadiem viņi būs paaugušies un stāsies katrs savā "frontē", lai cīnītos par Saviem ideāliem. Bet tagad vēl tik naivi un dzīvespriecīgi. Njā...
Kas ir skaisti?
Spēja izjust patiesu spēku Savās rokās, ieroča sišanās pret gurniem, kad Es steidzos Savās ikdienas darīšanās. Tas, kā citi skatās un domā "Tur iet VariSS, Kauguru pelēko ielu desantnieks". Es tikai pasmīnu un izliekos nemanām Viņu neslēpto apbrīnu.
Vai tas bija skaisti?
Triecieni, kas atkārtojas. Sāpes, kas tikai dara stiprāku un kaldina vīrus.
Vai tas bija skaisti?

Pēc pēdējo 24 stundu spraigajiem notikumiem Es sāku apsvert domas par spēcīgāku mēru pieņemšanu. Man nesimpatizē šie prastie joki un izsmiekls prastā atdarinātāja "ValiSS" puses, Man šķiet, ka tas ir vienkārši zemiski un nepavisam nav asprātīgi, piemēram tāds cilvēks kā Es, VariSS, nekad tā nerīkotos. Man vairāk simpatizē godīga cīņa... Njā... Es patiešām sāku apsvērt domas par izdzēšanos. Jūs esat nepateicīgi un nespējat novērtēt manu pelēcīgo talantu, jūs dvešat tikai nopūtas, ne kārtīgus komentārus. Kādu mirkli Man šķita, ka šajā iestādē pastāv kādas goda jūtas un pieklājības kodekss, bet tagad Es redzu, ka esat tikai sekli pokemoni un izlecēji.
Njā... Bet vecais sentiments tomēr neatkāpjas un tura šeit. Tik daudz draugu un neprātīgu piedzīvojumu, ej nu sazini, kādes dēkas neapturamo romantiķi VariSSu vēl šeit gaida. Njā... Tomēr simpatizē Man šis saldsūrais sentiments, vēl nedzēsīšos. Bet kas zin... Ha ha ha!

Jūsu uzticamais aufschlageris ValiSS spēlēja spēli "Super KKK Bros".

http://www.i-mockery.com/romhacks/superkkkbros/default.php

Nu jau iesāku triecienuzbrukumu pretīm nēģeru ordām, nu jau traucos kā vējš. Es dzirdēju aiz muguras uzmundrinājuma saucienus, tie deva Man spēku. Ielauzos pirmajā pilī, nu jau biju tuvu pie resnā nēģera, tomēr Man paslīdēja kāja un Es paklupu. Lielais nēģeris uzleca Man virsū un saspieda, bet es turējos kā vīrs un neizdvesu ne pīkstiena. Tūlīt piesteidzās Mani cīņu biedri un sodīja nēģeri par negodīgu rīcību kaujas laukā, bet bija jau par vēlu, Es biju nāvīgi ievainots. Es miru ar apziņu, ka esmu izpildījis savu misiju, preilene Princese bija glābta, un Manu dvēseli pārņēma laime.
Makjavellī ir rakstījis "Mērķis attaisno līdzekļus" Njā... Simpatizē.

Izskatās, ka Es esmu kļuvis populārs. Skat, atkal kāds ņirgājas! Nudien, Es no dusmām varētu sist Savu lakotās cūkādas portfeli, tikai žēl saskrāpēt.

valiss

Nepatīk Man šādi joki! Iedomājies no sevis sazin ko, sadomājis, ka var atdarināt pelēkā trieciennieka VariSS unikālo neizdevušā literāta tēlu! Nepatīk man tādi dirsēji! Atbrauc uz Kauguriem, Mēs ar biedriem tevi laipni sagaidīsim, parunāsim kā īsti vīri. Būs jautri! Nesimpatizē Man... Njā...

Šovakar Kauguru tumšajās šķērsielās Es skaudrāk kā parasti sajūtu ar šo apkārtni savijušos cilvēku likteņus. Kas gan bija tas tumšais un sakumpušais tēls, kas steidzās savās ikdienas gaitās, saplūstot ar asfalta pelēkumu? Tas ir tikai viens no viņiem- vienkāršajiem ļaudīm, proletāriešiem, kuri reiz celsies un trieks savu dūri pretīm revolūcijai. Tagad galvenais ir apzināties Savus biedrus, krāt spēkus "frontē", krāt tos izšķirošajai dienai. Njā... Man neizgaist no prāta šī jaunieša tēls. Es gribēju pieiet klāt un uzaicināt iedzert ar Mani kādu alus kausu, tad Es nopratu, ka labāk netraucēt šī dzīvē daudz pieredzējušā cīnītāja gaitas. Kaut kādā ziņā Es sajutu, ka dvēselē viņš ir līdzīgs Man.
Arvien biežāk jādomā par to, kas notiktu, ja Es tiktu ievainots un mirtu. Cilvēkam, kas ikdienā sastopas ar tādām situācijām kā Es, tas vienmēr ir jāapsver, jāapzinās skaudrā realitāte. Ja nu uzticamais ierocis pieviļ, ja nu biedri pieļauj kļūdu, ja nu man nākas piedzīvot nodevību. "Frontē" viss var notikt. Visvarāk Es vēlētos mirt, klausoties biedru uzmundrinājuma vārdos, apzinoties, ka Es esmu izpildījis Savu misiju. Asinis iekrāsotu Manu kreklu, viss lēnām satumstu, es ieslīgtu svētlaimīgā mierā. Njā... Simpatizē. Un kur nu vēl raudošās preilenes un īstas ādas zārks! Arvien biežāk aizdomājos. Njā...

Kādu krietnu laiciņu atpakaļ Mēs ar biedriem triecienniekiem atļāvāmies būt mazliet avantūristiski. Mēs sarunājām satikšanos pie Kauguru saimniecības preču veikala it kā, lai parunātu par dzīvi un uzsmēķētu labu cigareti, bet Mūsu prātos bija izpildīt jau sen kaldināto plānu. Man tolaik bija nupat kā apritējuši saldie 18, tādēļ kā vecākais, biedru iedrošināts, svarīgo uzdevumu pildīju Es. Stratēģija bija vienkārša – biedri samet Man savu pusdienu naudu un Es, tērpeis tumšādas jakā, kas apkārtējos ļaudīs izraisa cieņu, un uzpucējis acenes jo spoži, lai atspulgs noslēptu manu patieso acu krāsu, devos pie kioska pretējā ielas pusē. Savu sakāmo es biju izslīpējis nevainojami, lai tas izkalusītos nepiespiesti, tā it kā Man tā būtu ikdienšķa runa. Es kioska pārdevējai nelikos pazīstams, Mana veikli maskētā izskata dēļ, tādēļ varēju droši izbērt sakrāto naudu no Manas spēcīgās dūres un bez mazākās minstināšanās izteikt Man tolaik tik svešo vārdu "Princese". Sākotnēji vēlējāmies aplūkot vienkārši intereses pēc, kaut vai ierēkt, bet mēs, trieciennieki, vienmēr augsti vērtējam labas kvalitātes poligrāfiju un arī šoreiz Mums nenācās vilties. Kā vecākais un drosmīgākais no Kauguru triecienniekiem Es treicu pirmais, un atzīšu, ka Mans rezultāts vienmēr ir bijis augstāks kā pārējiem biedriem, bet Mēs esam cieša komanda, tādēļ vienmēr atbalstam biedrus, kuriem iet gūtāk, ar uzmundrinošu vārdu un draudzīgi uzpliķējot uz pleca sakot:“nekas, biedri, nākamreiz Tev sanāks tāpat kā Man”. Njā... Simpatizē. Spēks un roku veiklība ir trieciennieka trumpji skarbajā ielu dzīvē...

Pēdējā laikā visiem labi pazīstamais Kauguru pelēko ielu desantnieks VariSS mēdz savādi aizsapņoties. Bohēmas pārņemtā atmosfērā Mana gara lidojumam nav robežu. Kad ir pavadīts špāsīgs vakars ar "frontes" biedriem, Es jūtu, kā Manos muskuļos atkal ieplūst spēks un tad Es atkal esmu gatavs jaunām cīņām un uzvarām, jauniem triecieniem iz "frontes" dzīves. Tas nekas, ka tuvs biedrs krīt, viņa dziestošajās acīs Es redzu vādrus "ej, VariSS, cīnies, turpini to, ko Mēs esam iesākuši, neapstājies". "Fronte" nemīl vājos, frontei patīk trieciennieki.
Njā... Simpatizē Man šī bohēma. Tā ir kā lepna preilene lapsādas kažokā, kas izklaidē, bet nemudina uz izvirtību. Tomēr daudz laika atpūtai vairs nav atlicis. Aiz loga jau satumst Kauguru pelēkās debesis un Manī atmostas vecie "frontes" refleksi. Tālumā jau dzirdu biedru saucienus un gara acīm jau vēroju triumfa mirkļus. Vienmēr tikai uz priekšu, VariSS, tikai uz priekšu!

Kauguri - tā Man ir vieta, kur satikt kādu no biedriem triecienniekiem un pēcāk doties apgaitā vērojot, vai kaugurieši ir jau devušies pie miera, un vai nav kāds nekrietns dzērājs, kurš piemētā pilsētas zaļo zonu ar papīriem. Rudenīgo vēsmu aizrauti, Mēs klejojam pa Kauguru mikrorajona tumšākajām un bīstamākajām ielām. Zem Mūsu kājām slīd mitrais asfalts, kas pārmaiņus mijas ar dolomīta šķembu ielas segumu.
Es neuzkrītoši atloku Savas ādas jakas piedurknes un pilnmēness vārajā gaismā parādās Manas spēcīgās trieciennieka rokas. Spēks. Es gūstu atzinību un apbrīnu pārējo biedru vidū par Savu atlētisko ķermeni. Zem Manas teļādas jakas klusi dus paslēpta īsta pistole.. kāda? To zinu tikai Es un Mani tuvākie biedri.
Lai gan Kauguru nemieri nenotika Mūsu mikrorajonā, Mēs jūtamies kā zemnieki, kas nostājušies pret muižkungu verdzības gadiem un esam gatavi doties cīņā pret tiem. Asinis, dubļi, un sēra smaka – tā ir mūsu ikdiena..

Es eju pa vāji apgaismotu šķērsielu un kāda izsista loga atspulgā redzu tumšu tēlu, bet nākamajā brīdī saprotu, ka tas esmu Es pats. Atspulgs Man uzsmaida un švītīgi sakārto mēteļa apkakli un garo šalli, lai nākamajā mirklī nozustu vārtrūmes ēnās. Vientuļš klejotājs. Ādas preilenes Mani jau gaida.