Kauguru anekdotes

"Netikumīgajos" ir tas viens Meļķes dzejolis, kura laikā skatītāji uz mirkli sastingst, noklust, cits apraudās, cits nezina, kur likt acis.
Skolas laikā es biju tā meitene par kuru ir šis dzejolis. Un es joprojām esmu tā meitene.
Varētu padomāt, ka veiksmīgi izdzīvojusi, bet nekas jau nav mainījies.
Toreiz man nebija pleiera un tāpēc arī nebija austiņas, kurās varētu skanēt klusums.
Tomēr beigu beigās visa mana super aktīvā dzīve patiesībā ir tādas austiņas, kurās vienkārši skan klusums.

Šorīt tviteris izmeta jaunāko Zviedrijā veikto pētījumu, kas atklāj PHD studiju kaitīgo ietekmi uz garīgo veselību. Salīdzinot ar maģistra studijām doktorantiem dramatiski pieaug dažādu mentālo problēmu zāļu lietojums. Man ir divas nepabeigtas doktorantūras, ar diviem nokārtotiem promocijas eksāmeniem un diviem pusrakstītiem darbiem. Un man par to ir nenormāls kauns. Bet es laikam arī reāli nesaprotu, kāpēc tas phd man būtu vajadzīgs. Tieši ko es vēl varētu pierādīt. Un vai tad, ja es to darbu pabeigšu, ar mani vairāk kāds sarunāsies kā ar cilvēku?
Es joprojām dzīvoju bez antidepresantiem un citām zālēm, kas palīdzētu man justies vieglāk.
Palīdz ezers.
Bet aizvakar bija pirmā diena, kad nepeldējos, jo bija jābrauc uz Rīgu atmēģināt "Netikumīgos". Neatbrauca puse skatītāju, jo vienas skolas skolotāja bija sajaukusi izrādes datumus. Spēlēja pustukšai zālei, bet vienalga bija labi. Tā izrāde dzīvo jau piekto gadu. Kā teica gaismu puisis - šī ir izrāde ļeņins - mūžam dzīva.
Aizaizvakar peldējos 3 reizes, jo bija sajūta, ka šogad pēdējo reizi.
Ļoti sāp kakls.
Pēc tā, ka cilvēki man lūdz atkārtot to, ko saku, saprotu, ka runāju klusi un nesaprotami.

savukārt par dzimšanas dienu man visvairāk žēl, ka mani apmeklētāji parasti ir tie, kas ir akli uz manu ieguldījumu noformējumā un vismazāk to novērtē. tā piemēram, rudens krāsu gammā lieliski iederētos mimoza, bet laikam nav neviena, kurš to dzers, izņemot mani, pat pieklājības pēc. laikam jau visvairāk man patīk tieši tā plānošana un sagatavošanās un radinieki ir visnepateicīgākā auditorija. pagājšgad viņi tā aizrunājā ausis par nepieciešamību uzsiltīt tortilju, ka visi aizmirsa uzliet mērci un ēda pa sauso!  ar klausīšanos mums iet ļoti slikti, dārgie vecāki.

laimīgie tie, kas atvaļinājumā ir šonedēļ, jo labāku laiku iztēloties laikam būtu pagrūti.

apgaismības mirklis. sapratu, kur es esmu redzējusi un ko man atgādina dažas mūsdienu sieviešu sarunas - sliktu aktieru teātri. un tas pat ne vienmēr ir sociālajos tīklos vai tml., tas ir reālajā dzīvē, cik jau nu reāla dzīve var būt darbs. iztēlojieties kādu mūziklu, kuru skatoties paliek neveikli (mūzikas skaņas, piemēram, pat ne filmu, pietiks ar šo bildi), apvienojiet to ar apgarotu balss izteiksmi un iepiniet populāros sarunvārdus, kuri pastāvīgi atkārtojas, bet nekādīgi nemeiko sensu, no sērijas iespējas-jauda-viedums, un jums vajadzētu sajust to, ko sajūtu es. bet varbūt arī ne. teātris man jau tā ne visai, nudien grūti saprast, kā var raudāt no teātra izrādes (ja nu vienīgi dēļ sliktās aktierspēles, nebaudāmā satura un iztērētā laika, ko neatgūt), bet kad tagad arī dzīve ir kļuvusi par teātra skatuvi pilnu ar sliktiem aktieriem, attopos, ka uz šī fona esmu vienīgais rūgumpods, un vai tiešām visi nevar vienkārši ņemt un nomierināties (kāds droši vien teiks, ka man jānomierinās, bet nē, i love to hate you, so, un mums taču jāpieņem visas savas emocijas. denial vai ignorance, no authenticity.