Kauguru anekdotes

Kauguri - tā Man ir vieta, kur satikt kādu no biedriem triecienniekiem un pēcāk doties apgaitā vērojot, vai kaugurieši ir jau devušies pie miera, un vai nav kāds nekrietns dzērājs, kurš piemētā pilsētas zaļo zonu ar papīriem. Rudenīgo vēsmu aizrauti, Mēs klejojam pa Kauguru mikrorajona tumšākajām un bīstamākajām ielām. Zem Mūsu kājām slīd mitrais asfalts, kas pārmaiņus mijas ar dolomīta šķembu ielas segumu.
Es neuzkrītoši atloku Savas ādas jakas piedurknes un pilnmēness vārajā gaismā parādās Manas spēcīgās trieciennieka rokas. Spēks. Es gūstu atzinību un apbrīnu pārējo biedru vidū par Savu atlētisko ķermeni. Zem Manas teļādas jakas klusi dus paslēpta īsta pistole.. kāda? To zinu tikai Es un Mani tuvākie biedri.
Lai gan Kauguru nemieri nenotika Mūsu mikrorajonā, Mēs jūtamies kā zemnieki, kas nostājušies pret muižkungu verdzības gadiem un esam gatavi doties cīņā pret tiem. Asinis, dubļi, un sēra smaka – tā ir mūsu ikdiena..