Kauguru anekdotes

Kādu krietnu laiciņu atpakaļ Mēs ar biedriem triecienniekiem atļāvāmies būt mazliet avantūristiski. Mēs sarunājām satikšanos pie Kauguru saimniecības preču veikala it kā, lai parunātu par dzīvi un uzsmēķētu labu cigareti, bet Mūsu prātos bija izpildīt jau sen kaldināto plānu. Man tolaik bija nupat kā apritējuši saldie 18, tādēļ kā vecākais, biedru iedrošināts, svarīgo uzdevumu pildīju Es. Stratēģija bija vienkārša – biedri samet Man savu pusdienu naudu un Es, tērpeis tumšādas jakā, kas apkārtējos ļaudīs izraisa cieņu, un uzpucējis acenes jo spoži, lai atspulgs noslēptu manu patieso acu krāsu, devos pie kioska pretējā ielas pusē. Savu sakāmo es biju izslīpējis nevainojami, lai tas izkalusītos nepiespiesti, tā it kā Man tā būtu ikdienšķa runa. Es kioska pārdevējai nelikos pazīstams, Mana veikli maskētā izskata dēļ, tādēļ varēju droši izbērt sakrāto naudu no Manas spēcīgās dūres un bez mazākās minstināšanās izteikt Man tolaik tik svešo vārdu "Princese". Sākotnēji vēlējāmies aplūkot vienkārši intereses pēc, kaut vai ierēkt, bet mēs, trieciennieki, vienmēr augsti vērtējam labas kvalitātes poligrāfiju un arī šoreiz Mums nenācās vilties. Kā vecākais un drosmīgākais no Kauguru triecienniekiem Es treicu pirmais, un atzīšu, ka Mans rezultāts vienmēr ir bijis augstāks kā pārējiem biedriem, bet Mēs esam cieša komanda, tādēļ vienmēr atbalstam biedrus, kuriem iet gūtāk, ar uzmundrinošu vārdu un draudzīgi uzpliķējot uz pleca sakot:“nekas, biedri, nākamreiz Tev sanāks tāpat kā Man”. Njā... Simpatizē. Spēks un roku veiklība ir trieciennieka trumpji skarbajā ielu dzīvē...