Kauguru anekdotes

Šovakar Kauguru tumšajās šķērsielās Es skaudrāk kā parasti sajūtu ar šo apkārtni savijušos cilvēku likteņus. Kas gan bija tas tumšais un sakumpušais tēls, kas steidzās savās ikdienas gaitās, saplūstot ar asfalta pelēkumu? Tas ir tikai viens no viņiem- vienkāršajiem ļaudīm, proletāriešiem, kuri reiz celsies un trieks savu dūri pretīm revolūcijai. Tagad galvenais ir apzināties Savus biedrus, krāt spēkus "frontē", krāt tos izšķirošajai dienai. Njā... Man neizgaist no prāta šī jaunieša tēls. Es gribēju pieiet klāt un uzaicināt iedzert ar Mani kādu alus kausu, tad Es nopratu, ka labāk netraucēt šī dzīvē daudz pieredzējušā cīnītāja gaitas. Kaut kādā ziņā Es sajutu, ka dvēselē viņš ir līdzīgs Man.
Arvien biežāk jādomā par to, kas notiktu, ja Es tiktu ievainots un mirtu. Cilvēkam, kas ikdienā sastopas ar tādām situācijām kā Es, tas vienmēr ir jāapsver, jāapzinās skaudrā realitāte. Ja nu uzticamais ierocis pieviļ, ja nu biedri pieļauj kļūdu, ja nu man nākas piedzīvot nodevību. "Frontē" viss var notikt. Visvarāk Es vēlētos mirt, klausoties biedru uzmundrinājuma vārdos, apzinoties, ka Es esmu izpildījis Savu misiju. Asinis iekrāsotu Manu kreklu, viss lēnām satumstu, es ieslīgtu svētlaimīgā mierā. Njā... Simpatizē. Un kur nu vēl raudošās preilenes un īstas ādas zārks! Arvien biežāk aizdomājos. Njā...