dzejolis
tik milzīgs mīļums,
ka man kauns
par viņa milzīgumu.

Es nevaru pierunāt lūpas,
lai viņas
to pasaka.

Es nevaru salīgt ar papīru,
lai tas viņu paņem.

Un neizsacīts
tas nevar palikt.

Ar katru sekundi
vairāk plīst kapilāri,
kamēr saplīsīs
pavisam.

Laikam tas viss
mēmi krājies pa gadiem,
apvārtījies kā ziedputekšņos
pa priekiem
un bēdām
un tagad pieprasa
savu reizi
un tiesu.

Un stāv tā reize
pār mani
kā šķīlies
un tagad vairs nedziestošs
zibens.

Cik negaisiem bija jānāk,
cik zibeņiem
bija jāšķilas,
lai beidzot tie kļūtu
nedziestoši!

Tāpat
kā tas milzīgais
mīļums
uz tevi.

/o.vācietis/