alone
man liekas, ka jaabuut kaadam striķim, kas varbūt piesiets pie kājas, vai pie rokas, un otrā galā pie kāda koka zara, āķa vai varbūt pie staba. lai lēnām var pa striķi novilkties uz leju, lai neapmaldītos no zemes takām. bet ta neredzu to striķi. viss tas apkārt tāds saplūdis, tāds Notikums kaut kāds. liekas, ka man tur lomu neviens nav iedalījis. [..] Izjūtu sevi kā neko, varbūt kā kādu Nekā Kopumu, monstru, kas izplūdis kā amēba bļurkšķ cauri gaisa atomu škirbām (nez vai tādas ir). uuu, ir labi. Ir Labi.

redzu. tur uz ielām pavasaris iestājies, dabas bērni visos veidos cenšas piesaistīt sev uzmanību - maina krāsas, dzied dziesmas, vicina karodziņus. gozējās un lepojās. rūpīgi tiek pierakstīti un ātri analizēti rezultāti, attiecīgi mainītas karodziņu krāsas un dziesmas toņi. pa tām starpām magnolijām lapas lēnām vējā plūst. lielais kanjons klusi dod aizvēju saviem melnajiem kraukļiem.

vai es teicu, ka man patīk šī esamība? lai vārītājs vāra un cepējs cep, lai racējs rok, lai kalējs kaļ, lai ēdājs ēd un karodziņu vicinātājs vicina un domātājs domā. skudru pūznis. skudriņa tipa ticēja, neticēja. Tas viss ir skaisti. un mana sirds uz to neatsaucas. un tas ir tik skaisti. nē, kaut kas tur atsaucas. tā stīga, tā mirklīgā stīga, kas tad arī dzied to Skaisti Skaisti dziesmiņu.

hahaha. tāds labais hahaha. varbūt es esmu tas češīras kaķis. te esmu, te neesmu. kur esmu, kur neesmu. smaids sejā, smaids uz muguras. hahaha

ai, man patīk šitas pasākums.