Tā sajūta

Sēdi upē uz laipas un lēnām pīpē..tik silts vakars, tik silta nakts. Upe kā spogulis. Tik sarkanas debesis, kas atspīd ūdenī un liekas, ka arī ūdens ir tās pašas debesis, tikai zem kājām..Migla lēnām ceļas pār upi.
Kaķis šovakar visur seko pa pēdām. Un vardes visu laiku kaut ko stāsta. Kaut kur tālumā ierejas vientuļš suns.
Un es. Vienā naktskrekliņā, basām kājām. Gribas būt vēl tuvāk. Gribas būt tajā visā iekšā. Tu esi daļa no tā. Tu ieelpo tik spirgto gaisu un labsajūtā nopūties. Varētu šeit tā sēdēt mūžīgi. Brīvība.

42 stundas līdz paradīzei.

Mana pēdējā vientulības diena. Jāizbauda no sirds :)
Tāpēc, ka rīt es vairs nezināšu, ko tas vispār nozīmē...

Šodien ir kaut kāda īpaša, mīlestības pilna diena. Prieka pārpilna. Šodien liekas viss ir iespējams un labās sajūtas ir ne tikai iekšā, bet virmo gaisā. Liekas, ka tās pat iespējams saskatīt. Šodien pat neapzināti gribas dāvāt citiem savu mīļumu un sirds siltumu. Savādāk pat nav iespējams šo dienu iedomāties. Ģimene un bērni ir dzīves lielākā vērtība un piepildījums. Vismaz man. Un es gribu vēl bērnus, kad es to varēšu un tas būs iespējams. Un es noteikti kādu arī adoptēšu. Es gribu rūpēties un mīlēt. Un ne tikai šodien. Bet vispār.

Oma katru dienu staigā pakaļ un uzmācas - kad tad es braukšot prom (pavisam)? Nu un ko lai saku? Drīz. Neko citu izdomāt nevaru. Tad sākas asaras un čīkstēšana, ka es aizvedīšot viņas mazmazdēliņu prom un viņi visi te nomiršot. Ka no skumjām sajukšot prātā. Ka mana māte vispār palikšot ļauna no pārdzīvojumiem un tā tālāk. Nu bet ko es varu darīt? Vai tiešām viņi domā, ka es te dzīvošu mūžīgi un vispirms sagaidīšu, kad visi nomirst (pfu pfu pfu) un tad?
Man gribas savu dzīvi. Man gribas savu ģimeni.
Tikai nez kāpēc es jūtos par kaut ko vainīga....?
Brīžam veci cilvēki ir vienkārši neizturami. Lielākoties. Gandrīz vienmēr.

Sākot no rītdienas es Jūs, dārgie, uz brīdi pametīšu. Varbūt uz veselu mēnesi. Varbūt.
Mana vientulība ir beigusies un es pat nezinu vai man gribēsies, vai būs spēka ko rakstīt. Man jau vairs nebūs jāilgojas, man nebūs jāskumst.
Man būs tikai jāguļ svaigi pļautā zālē aizvērtām acīm un jābauda. Jājūt. Bet es apsolu, ka tomēr saņemšos un kaut ko pačukstēšu no savas laimes zemes..un kā tad izskatās Paradīzē :)

Es vēl nevaru nomierināties, šitas mani darīja vēl laimīgāku nekā es esmu! :))))