...1805. gadā garīgi slimais helderlins tiek ievietots tūbingenas klīnikā, kuru vadīja ferdinands authenrīts (medicīnas vēsturē viņš iegājis kā izgudrotājs maskai, kas psihiski slimos "atturēja" no kliegšanas). jau gadu vēlāk viņš gan tiek no slimnīcas izrakstīts kā nedziedināms, un ārsti neparedz viņam nodzīvot ilgāk par gadiem trim. uz šo laiku savā apgādībā viņu uzņem galdnieks ernsts cimmers - izglītots vīrs, kurš savulaik lasījis un apbrīno helderlina "hyperion". dzejniekam tiek atvēlēta augšstāva istaba namā, kurā mitinās galdnieka ģimene un kas savulaik bijis pilsētas nocietinājumu tornis. cimmers un viņa ģimene rūpējas par garīgi vājo helderlinu līdz pat viņa nāvei, kas pienāk vien 36 gadus vēlāk. vilhelms vaiblingers, jauns dzejnieks un jūsmīgs helderlina darbu cienītājs, sarakstījis nomācoši drūmu darbu, kas sniedz ieskatu tukšgaitā, kādā aizrit helderlina mūža otrās puses ikdiena. gadiem ejot, helderlins kļuva par tādu kā tūrisma apskates objektu, kuru apciemoja ziņkārīgi ceļotāji un autogrāfu kolekcionāri. spontānos saprāta uzplaiksnījuma brīžos, viņš dažkārt tiem sacer īsus dzejoļus, kuriem ir perfekts pantmērs un atskaņas, bet vairumā gadījumu jēgā nenolasāms vēstījums. zināmākais no izņēmumiem ir rindas, kuras viņš veltījis savam kopējam cimmeram:

"die linien des lebens sind verschieden
wie wege sind, und wie der berge grenzen.
was hier wir sind, kann dort ein gott ergänzen
mit harmonien und ewigem lohn und frieden..."