vakardienas [userpic]

mums viss xanax

January 21st, 2023 (07:40 pm)

Šodien man sanāk domāt par to, cik nepietiekami novērtēta ir sajūta, ka vienkārši vari atnākt mājās un pagatavot sev vakariņas, kas sastāv no vairākiem produktiem, no kuriem neviens nav kaut kāds junk food. Un te es nerunāju par to, ka mēs pietiekami nenovērtējam to, ka mums ir mājas, kurp atnākt, vai produkti, no kuriem pagatavot. Nedz arī džadžoju visādu procesētās pārtikas lietošanu. Tie ir pavisam citi stāsti, daudz skumjāki. Es tiešām nevaru aprakstīt, cik laimīga jutos, ka man bija enerģija/motivācija/griba pēc dienas pie mammas, atbraukt mājās un pagatavot sev ēst, nevis atnākt mājās, ierāpties gultā un stundām pazust telefonos.
Es nezinu, kas man kaiš, bet pilnīgi normālas, parastas lietas ir retas, bet dara mani tik ļoti laimīgu.
Es zinu, ka nevajag raidot citu nelaimju stāstus. bet man ir sajūtas, ka mammas lauztā roka un aiz tā- mana daudz izteiktākā iesaiste "mājas dzīvē" ir darījusi kaut ko labu manai psihei. Es zinu, ka tas ir daudzu apstākļu kopums, bet es esmu novērojusi, ka mani ir nepieciešami tādi last push, lai spētu atgriezties kaut kādā nebūt dzīvē. Un man liekas, ka īsti dzīva es neesmu jutusies kopš 2018.gada rudens.
Es esmu iemācījusies ļoti daudz ko, un būšana mammas mājās ir kaut kāda stipri vairāk šeit un tagad sajūta. Ziemassvētkos vakarā stāvēju ārā pie kompostkaudzes un sapratu, ka ļoti ilgojos pēc mājām prom no Rīgas. Gribu naktīs iet ārā dārzā, skatīties zvaigznēs, gribu pieskarties zālei, skatīties kā plaukst lapas, izplaukst pumpuri, zied zāles un nezāles. Un skaldīt malku, ak dies kā man patīk skaldīt malku. Un braukt ar mašīnu. Es joprojām netieku pāri tam pārsteigumam, ka man ir tiesības, un es varu paņemt mašīnu, iemest grabažniekā fixi un braukt, kurp vēlos. Pavasarī ceru būt tik ļoti satrenējusies braukt viena satiksmē, ka varēšu braukt uz Chinawoman Cēsīs. No visa ir bail, un nekas nesanāk labi, skaisti vai pareizi, bet kinda that's life, mazā.
Es esmu iemācījusies ļoti daudz. Vairāk sadaļā Justies kā sadaļā Zināt. Bet zināšanām mums ir enciklopēdijas un interneti, lai justos mums ir spītīgas smadzenes, kuras sabotē jebkādu MĒS NEKAD TĀ NEESAM DARĪJUŠI iespēju.
es bieži jūtos skumji un vientuļi, un fucking apjukusi vai nepareiza, bet it kinda feels right. Mēs pamazām iznistam tuvāk virsmai, kļūst labāk.

vakardienas [userpic]

I don't want to be a sad girl no more

January 2nd, 2023 (06:08 pm)
current song: Ruth Radelet-Twilight

es mēģinu uzrakstīt atskatu uz pagājušo gadu, bet nekas jēdzīgs negrib rakstīties. Es nomainīju darbu, noliku tiesības, satiku cilvēkus, redzēju lietas, kuru tur nebija un vēl skaidrāk ieraudzīju lietas, kuras bija gan. Daudz gāju vienatnē pārgājienos, maz braucu ar riteni, bieži kritu no riteņa, iemācījos skaldīt malku, turpināju satikt cilvēkus un iet no viņiem prom. Pirms vēl sākās pelēks un tumsa, pāris nedēļas nogales pavadīju pie zirgiem. Pazaudējos. Nemeklēju to, ko pazaudēju. Mēģinu aprast ar new life new me. Jo tas ir vienīgais kā es varu aprakstīt to sajūtu, kad apkārt nekas vairs neliekas pazīstams. Viss ir jauns un tikko aizsākts. Pietrūkst mierinājuma sajūtas.
Pēc aiziešanas no darba, es noteikti esmu atguvusi kaut kādu daļu spēka saņemties un iet darīt lietas, ko man gribās. Bet tas vēl ir uphill battle.
Šogad es gribētu daudz vairāk pavadīt laika ārā, pļavās, mežos, dārzos, pie ūdens. Es gribu savu mazo mājiņu ārpus pilsētas ar dārzu un 3 ābelēm. Un vakaros skatīties zvaigznēs ar minimālu gaismas piesārņojumu. Es gribu, lai man būtu spēks un motivācija dzīvot. Es esmu nogurusi būt nogurusi. Šodien uzrakstīju terapeitei par pieņemšanas laikiem, es ceru, ka ar šo visu vēl kaut ko var darīt.
Vienīgā praktiskā apņemšanās man ir katru dienu pieskarties zālei. Un whatever it takes to feel better- kaut vai mazas muļķības no instagramiem

vakardienas [userpic]

December 20th, 2022 (11:49 am)

Man ļoti noderētu uzšāviens pa pakausi un teksts par to, ka šis nu gan bija maksimāli stulbi un WTF dude, nah tā bija jādara?! Reizēm iekšējais bērns ir mazs stulbenis un there is no crime in admiting it

vakardienas [userpic]

December 12th, 2022 (10:45 am)

man šogad daudz ir jādomā par to, ka mēs pieņemam tādu mīlestību, kādu mums liekas, ka esam pelnījuši.
Un es šogad esmu iemācījusies, ka es nejūtos pelnījusi ļoti daudz ko. Who knew, man tomēr likās, ka ar manu pašapziņu un self-worth ir stipri labāk kā izskatās, ka ir.
Citās un tajās pašās ziņās- right in the meow meow. This too shall pass

vakardienas [userpic]

December 10th, 2022 (11:58 am)

Jesusis a cruel mistress, kurš saviem spēcīgakajiem kareivjiem uzdod skarbakos pārbaudījumus- paģiras un pirmo mēnešreižu dienu vienā dienā

vakardienas [userpic]

He was a stonwalling fucker but he was my stonewalling fucker

November 12th, 2022 (10:32 am)

Šobrīd ļoti cīnos ar nespēju palaist vaļā. Un tas nav cilvēks, bet tā ir tā iedomātā nākotne. Man liekas, ka lai cik jauki nebūtu bijuši citi mani bijušie draugi, ja es par mūsu kopīgo dzīvi iedomājos pēc 5 gadiem, tā nekad nejutās kā dzīve, kuru es gribētu dzīvot, kurā es būtu laimīga. Šeit tā nebija, šeit tas, ko es redzēju, darīja mani priecīgu un excited to look forward to. Ar visu to, ka tajā nākotnē nebija nekā ekstra aizraujoša, vai drīzāk tāpēc- tā ikdiena jutās mājīga, man, tādai, kāda man liekas, ka esmu, tur bija vieta. Un to sajūtu, pat ja lielās jūtas ir gone for good, ir tik grūti laist vaļā, lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka tas vairs nekad nenotiks, tas FWB ir kaut kāds silts atgādinājums. Jo tie benefiti jau nav tikai sekss, for him even more than for me. It is a connection. Un tas man ir jālaiž vaļā, lai, savukārt, nesāpinātu citus cilvēkus.
Es zinu, ka par manu lojalitātes izpratni, easily varētu raukt uzaci, bet it is what it is, un es jūtos atbildīga par viņu. Varbūt par ne atbildīga, man rūp, un es negribu, lai viņam ir jājūtas bēdīgi. Tas un noteikti arī mana nevēlēšanās pamest ērto, pazīstamo komfortu. Jo tie citi cilvēki, ko es par viņiem zinu, vai es zinu, ka man liksies mīļas viņu ierastās kārtības un pieradumi, vai es mācēšu sevī dīlot ar viņu nīgruma brīžiem, vai viņi ēd klusām?! Un visas citas ļoti svarīgās lietas. Un galu galā, būsim godīgi, vai es vispār māku būt ar cilvēkiem, kuri ir gatavi runāt un dīlot ar savām emocijām, mūsu problēmām vai ko tādu?!
Tur ir tik daudz nezināmā. Un man negribās nezināmo. Man negribās arī pamest to čaulu, kurā esmu iedzīvojusies. Es esmu ļoti pieradusi būt viena. Man liekas, ka tas ir kaut kas, kas ļoti ir raksturojis lielāko daļu manu attiecību- viena kopā ar kādu. Vai tas bija attālums starp mums, otra cilvēka darbaholisms vai vienkārši nepieciešamība pēc vienatnes un noslēgšanās. And I've learned to be fine with it. Pat ne iemācījusies, es vienkārši tā funkcionēju, man liekas, ka manā dzīvē tā īsti nemaz nav vietas otram cilvēkam. Es neesmu gatava atdot savu vakara komfortu un rīta mieru, ļoti gan iespējams, ka es jūtos tik protective of it, jo mana vienīgā pieredze ar tādu patiesu savas telpas dalīšanu ir bijusi nedaudz brutāla.
Vai arī es vienkārši neesmu spējīga būt fleksibla, arī tā var būt
Galu galā es neesmu pazīstama kā most open and welcoming purrson and I will keep you out for as long as it is possible

vakardienas [userpic]

October 24th, 2022 (11:31 am)

izskatās, ka ballīte ir beigusies
es aptuveni nedēļu neesmu varējusi aiziet uz veikalu pēc pārtikas, jo nevaru saņemties un šodien braukšanā biju milimetru no raudāšanas. es vairs nesaprotu kā es funkcionēju. vai nefunkcionēju. Pārsvarā nefunkcionēju. Stulbākais, ka nezinu, kas notika. ATKAL.
also jūtos super-nekomfortabli savā hoe phase, kā cilvēki to dara un nejūtas visu laiku vainīgi vai kādam kaut ko parādā?!

vakardienas [userpic]

Čau, māsa

October 16th, 2022 (11:25 am)

Mazās rīta pārdomas, par to, ka man tik ļoti patīk iet uz koncertiem, turned into trip down the memory lane.
Ļoti Tevis pietrūkst, un cik gan daudz citādāka un priecīgāka būtu dzīve with you around. Tu tik ļoti biji mans cilvēks.

vakardienas [userpic]

October 12th, 2022 (11:03 am)

"Smack my bitch up" izlasīju kā- SNACK my bitch up! Jā, pls snack me up, bitches looooove snacks!

vakardienas [userpic]

September 22nd, 2022 (08:34 pm)

Manī vienlaikus šobrīd sadzīvo sajūta, ka I am an absolute mess and failure at whom I've wanted to become un arī kaut kāds tāds visaptverošs prieks un sirdi sildoša sajūta, prieks par cilvēkiem, par kolēģiem. Un visu laiku ir arī sajūta, ka ir jāizvēlas,ka vai nu I am a mess un viss ir drausmīgi vai arī man ir paveicies, un es esmu zaķītis. Bet var jau būt abi- es esmu messy zaķītis, ka feilo uz velna paraušanu, bet arī izdara labas izvēles un reizēm ir kādam mīļš un svarīgs, vai vismaz patīkams to be around.Un ka tā prieka sajūta nav neīsta, ka tas nav tikai trešais vīns vai rinda ar distrakcijām. Ka tas ir kaut kas, ko es tiešām pati jūtu un ka ir par ko tā justies.