He was a stonwalling fucker but he was my stonewalling fucker

Šobrīd ļoti cīnos ar nespēju palaist vaļā. Un tas nav cilvēks, bet tā ir tā iedomātā nākotne. Man liekas, ka lai cik jauki nebūtu bijuši citi mani bijušie draugi, ja es par mūsu kopīgo dzīvi iedomājos pēc 5 gadiem, tā nekad nejutās kā dzīve, kuru es gribētu dzīvot, kurā es būtu laimīga. Šeit tā nebija, šeit tas, ko es redzēju, darīja mani priecīgu un excited to look forward to. Ar visu to, ka tajā nākotnē nebija nekā ekstra aizraujoša, vai drīzāk tāpēc- tā ikdiena jutās mājīga, man, tādai, kāda man liekas, ka esmu, tur bija vieta. Un to sajūtu, pat ja lielās jūtas ir gone for good, ir tik grūti laist vaļā, lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka tas vairs nekad nenotiks, tas FWB ir kaut kāds silts atgādinājums. Jo tie benefiti jau nav tikai sekss, for him even more than for me. It is a connection. Un tas man ir jālaiž vaļā, lai, savukārt, nesāpinātu citus cilvēkus.
Es zinu, ka par manu lojalitātes izpratni, easily varētu raukt uzaci, bet it is what it is, un es jūtos atbildīga par viņu. Varbūt par ne atbildīga, man rūp, un es negribu, lai viņam ir jājūtas bēdīgi. Tas un noteikti arī mana nevēlēšanās pamest ērto, pazīstamo komfortu. Jo tie citi cilvēki, ko es par viņiem zinu, vai es zinu, ka man liksies mīļas viņu ierastās kārtības un pieradumi, vai es mācēšu sevī dīlot ar viņu nīgruma brīžiem, vai viņi ēd klusām?! Un visas citas ļoti svarīgās lietas. Un galu galā, būsim godīgi, vai es vispār māku būt ar cilvēkiem, kuri ir gatavi runāt un dīlot ar savām emocijām, mūsu problēmām vai ko tādu?!
Tur ir tik daudz nezināmā. Un man negribās nezināmo. Man negribās arī pamest to čaulu, kurā esmu iedzīvojusies. Es esmu ļoti pieradusi būt viena. Man liekas, ka tas ir kaut kas, kas ļoti ir raksturojis lielāko daļu manu attiecību- viena kopā ar kādu. Vai tas bija attālums starp mums, otra cilvēka darbaholisms vai vienkārši nepieciešamība pēc vienatnes un noslēgšanās. And I've learned to be fine with it. Pat ne iemācījusies, es vienkārši tā funkcionēju, man liekas, ka manā dzīvē tā īsti nemaz nav vietas otram cilvēkam. Es neesmu gatava atdot savu vakara komfortu un rīta mieru, ļoti gan iespējams, ka es jūtos tik protective of it, jo mana vienīgā pieredze ar tādu patiesu savas telpas dalīšanu ir bijusi nedaudz brutāla.
Vai arī es vienkārši neesmu spējīga būt fleksibla, arī tā var būt
Galu galā es neesmu pazīstama kā most open and welcoming purrson and I will keep you out for as long as it is possible