mums viss xanax

Šodien man sanāk domāt par to, cik nepietiekami novērtēta ir sajūta, ka vienkārši vari atnākt mājās un pagatavot sev vakariņas, kas sastāv no vairākiem produktiem, no kuriem neviens nav kaut kāds junk food. Un te es nerunāju par to, ka mēs pietiekami nenovērtējam to, ka mums ir mājas, kurp atnākt, vai produkti, no kuriem pagatavot. Nedz arī džadžoju visādu procesētās pārtikas lietošanu. Tie ir pavisam citi stāsti, daudz skumjāki. Es tiešām nevaru aprakstīt, cik laimīga jutos, ka man bija enerģija/motivācija/griba pēc dienas pie mammas, atbraukt mājās un pagatavot sev ēst, nevis atnākt mājās, ierāpties gultā un stundām pazust telefonos.
Es nezinu, kas man kaiš, bet pilnīgi normālas, parastas lietas ir retas, bet dara mani tik ļoti laimīgu.
Es zinu, ka nevajag raidot citu nelaimju stāstus. bet man ir sajūtas, ka mammas lauztā roka un aiz tā- mana daudz izteiktākā iesaiste "mājas dzīvē" ir darījusi kaut ko labu manai psihei. Es zinu, ka tas ir daudzu apstākļu kopums, bet es esmu novērojusi, ka mani ir nepieciešami tādi last push, lai spētu atgriezties kaut kādā nebūt dzīvē. Un man liekas, ka īsti dzīva es neesmu jutusies kopš 2018.gada rudens.
Es esmu iemācījusies ļoti daudz ko, un būšana mammas mājās ir kaut kāda stipri vairāk šeit un tagad sajūta. Ziemassvētkos vakarā stāvēju ārā pie kompostkaudzes un sapratu, ka ļoti ilgojos pēc mājām prom no Rīgas. Gribu naktīs iet ārā dārzā, skatīties zvaigznēs, gribu pieskarties zālei, skatīties kā plaukst lapas, izplaukst pumpuri, zied zāles un nezāles. Un skaldīt malku, ak dies kā man patīk skaldīt malku. Un braukt ar mašīnu. Es joprojām netieku pāri tam pārsteigumam, ka man ir tiesības, un es varu paņemt mašīnu, iemest grabažniekā fixi un braukt, kurp vēlos. Pavasarī ceru būt tik ļoti satrenējusies braukt viena satiksmē, ka varēšu braukt uz Chinawoman Cēsīs. No visa ir bail, un nekas nesanāk labi, skaisti vai pareizi, bet kinda that's life, mazā.
Es esmu iemācījusies ļoti daudz. Vairāk sadaļā Justies kā sadaļā Zināt. Bet zināšanām mums ir enciklopēdijas un interneti, lai justos mums ir spītīgas smadzenes, kuras sabotē jebkādu MĒS NEKAD TĀ NEESAM DARĪJUŠI iespēju.
es bieži jūtos skumji un vientuļi, un fucking apjukusi vai nepareiza, bet it kinda feels right. Mēs pamazām iznistam tuvāk virsmai, kļūst labāk.