Manī vienlaikus šobrīd sadzīvo sajūta, ka I am an absolute mess and failure at whom I've wanted to become un arī kaut kāds tāds visaptverošs prieks un sirdi sildoša sajūta, prieks par cilvēkiem, par kolēģiem. Un visu laiku ir arī sajūta, ka ir jāizvēlas,ka vai nu I am a mess un viss ir drausmīgi vai arī man ir paveicies, un es esmu zaķītis. Bet var jau būt abi- es esmu messy zaķītis, ka feilo uz velna paraušanu, bet arī izdara labas izvēles un reizēm ir kādam mīļš un svarīgs, vai vismaz patīkams to be around.Un ka tā prieka sajūta nav neīsta, ka tas nav tikai trešais vīns vai rinda ar distrakcijām. Ka tas ir kaut kas, ko es tiešām pati jūtu un ka ir par ko tā justies.