Trigger warning: attiecības ar ēdienu, attiecības ar būšanu dzīvam
Pēc šķiršanās nevaru neko ieēst, viss ir jāstumj ar varu lejā, uzdzerot lieliem malkiem ūdeni, lai skalojas lejā. Viss liekas pretīgs un rauj uz augšu. Kad šis mainījās, kad kompulsīva emociju apēšana pārvērtās neēšanā. Es nekad neesmu mēģinājusi "vismaz kaut ko kontrolēt" caur neēšanu. Vai tas ir tas, kas notiek, kad ir sajūta, ka kāds ir izrāvis ķeblīti no kājapakšas? Tu ej un atrodi jaunus neveselīgus veidus kā "kontrolēt" savu dzīvi?
Nav tāds aktīvas sāpes, vienlaikus gribās raudāt un dejot, bet ir arī tāds nedaudz rezignēts- oh well, atkal nepaveicās nokrashot pie lidmašīnas pacelšanās/nolaišanās. Kas, ņemot vērā svētdienas notikumus pie Ventspils, liekas ļoti neiejūtīgi, jo tie cilvēki noteikti gribēja dzīvot.
It is not that bad sajūta, bet tad ir tā neēšana, spontānā raudāšana un just let me not exists
Kas droši vien nozīmē, ka es atkal no sevis slēpju kaut ko
man ir zajebala būt visiem "par daudz"
es nezinu kā būt mazāk
lai cik mazu es sevi būtu saspiedusi, es vienmēr beigās izrādās, ka esmu aizņēmusi par daudz vietas, neesmu bijusi pietiekami uzmanīga
I fucking hate it
September 6th, 2022 (11:28 am)
Comments
|
Posted by: vakardienas (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} vakardiena) Posted at: September 7th, 2022, 04:00 pm
|
|
tā Tava pēdējā rindkopa ir tik ļoti spot on, bet reizēm ir grūti nošķirt, kur es tikai izdaru šo mazo lietu, lai otram ir foršāk un ērtā un- attopos vietā, kur cilvēkam ir bijušas pilnīgi citas ekspektācijas par mani un to kā lietas būs. Viņš nevar zināt, ja es nepasaku un man jāmācās būt more mindful par savām vajadzībām
ar ēšanu var būt visādi - tas var būt tīri fizioloģiski (IM sākuma laikā man tiešām bija tik daudz stresa hormonu, ka uz vairākiem mēnešiem pazuda mēnešreizes un arī ēst nevarēju, bet tas sajūtu ziņā bija pilnīgi citādi, kā ēšanas traucējumu nevarēšana ēst), bet var būt arī jauns psih* mehānisms. katrā ziņā, pai, mīlulīt, izklausās tiešām grūti.
bet - Tu neesi par daudz, Tu esi burvīga! žēl, ka šai gadījumā jums nesapasēja. vēl jo vairāk žēl, ka tik daudz sāpju, kā tomēr izklausās - es pieļauju, ka tā "not that bad" un rezignētības sajūta var būt arī psihes mēģinājumi apspiest un ignorēt to, cik īstenībā ļoti sāpināta esi.
un kopumā man liekas, ka varbūt labāk nevajag vispār sevi saspiest maz(āk)u - jo tad tā ekspektācija otram ir, ka Tu esi maza, un nesaderība (ja saistās ar šo) var neatklāties gana laicīgi, kad tas varētu būt mazāk sāpīgi, jo attiecības vēl nav tālu attīstījušās. Tu esi pelnījusi tieši tik daudz vietas, cik Tev vajadzīgs, un tas NAV par daudz. bužibužibuži