ar ēšanu var būt visādi - tas var būt tīri fizioloģiski (IM sākuma laikā man tiešām bija tik daudz stresa hormonu, ka uz vairākiem mēnešiem pazuda mēnešreizes un arī ēst nevarēju, bet tas sajūtu ziņā bija pilnīgi citādi, kā ēšanas traucējumu nevarēšana ēst), bet var būt arī jauns psih* mehānisms. katrā ziņā, pai, mīlulīt, izklausās tiešām grūti.

bet - Tu neesi par daudz, Tu esi burvīga! žēl, ka šai gadījumā jums nesapasēja. vēl jo vairāk žēl, ka tik daudz sāpju, kā tomēr izklausās - es pieļauju, ka tā "not that bad" un rezignētības sajūta var būt arī psihes mēģinājumi apspiest un ignorēt to, cik īstenībā ļoti sāpināta esi.

un kopumā man liekas, ka varbūt labāk nevajag vispār sevi saspiest maz(āk)u - jo tad tā ekspektācija otram ir, ka Tu esi maza, un nesaderība (ja saistās ar šo) var neatklāties gana laicīgi, kad tas varētu būt mazāk sāpīgi, jo attiecības vēl nav tālu attīstījušās. Tu esi pelnījusi tieši tik daudz vietas, cik Tev vajadzīgs, un tas NAV par daudz. bužibužibuži