Good luck and don't fuck it up

Nosūtīju pieteikumu vakancei, par ko pati esmu neizpratnē. Ja mani kaut kādā absolūti mistiskā kārtā paņemtu (so outta my league that it might be a completely different game even), tad tas nozīmētu vēl vairāk darba un stresa, un jušanās kā dumjam nāpslim, kas vispār ir tas, no kā es bēgu at the moment. Man liekas, ka es ticu THE ONE darba vietai. Vietai, kur es varu būt labākā sevis versija un ka man tikai ir jāmeklē. Droši vien ir vietas, vadītāji, kuri labāk par citiem spēj izvilkt gaismā mūsu potenciālu (sk. Morana skeču par potenciālu), bet man pašam arī ir fucking jāpacenšas. Runājot metaforās par draņķīgiem rakstniekiem, es sēžu un gaidu iedvesmu, tā vietā, lai apsēstos un rakstītu. Kas, cita starpā, ir tas, kas mani besī manā partnerī muhahahaaaaaa
Varbūt es vienkārši daru nepareizās lietas, cenšoties sevi iespiest kastē ar uzrakstu "Darbi, par kuriem mamma un radinieki ar mani lepotos", varbūt man vienkārši ir jāiet strādāt par kurjeru (jo visu dienu var braukt ar riteni), jākļūst par, es nez, jogas pasniedzēju, jādara kaut kas pilnīgi cits, nevis this desk job life.
Akadēmiskajam laukam es esmu pārāk stulba and that still is a desk job. Man pietrūkst domāšanas par, piemēram, mākslas teorijām, bet kad es pie tā atgriežos, es pusi no teiktā nesaprotu. Es esmu nogurusi no runāšanas par grūtām un smagām lietām, man ir apnicis skatīties uz garāžas sienām un netīri eļļainām lietām, es, bļeģ, gribu būt taurenītis, ja! Sekls un nenopietns, gribu dzert šampānieti un apmainīties ar pieklājības frāzēm Fišera darbu fonā.
Un es zinu, ka arī tad es būtu nelaimīga, jo dieszina, ka es nespēju uzturēt sarunu tāpat vien pat ja no tā ir atkarīga mana dzīvība. Visās šajās vietās es jūtos tik ļoti neiederīga, neiederīga gan starp cilvēkiem, kuri man patīk, gan starp tiem, par kuriem man ir vienalga. Es tiešām nesaprotu, kāpēc cilvēkiem mēdz gribēties būt dzīviem.