Vakar runājām par bērniem. Kurš grib, kurš negrib. Ļoti man mīļš, but this is the beginning of the end. Jo kāda jēga, ja gribam ko tik fundamentāli atšķirīgu. Esmu apņēmusies nepretoties nevienam kārdinājumam. Žēl tikai, ka nevienu citu jau nekārojas.
|
Posted by: samanta (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} samantta) Posted at: October 12th, 2016, 11:21 am
|
|
Uh, same situation here.
|
Posted by: cukursēne (
saccharomyces) Posted at: October 13th, 2016, 03:04 pm
|
|
protams, plānot savu rīcību ir vēlams. bet man ļoti patīk teiciens - planning is essential, and plans are useless. padomā, piemēram, cik bieži līdz šim savā dzīvē esi par kaut ko bijusi pārliecināta, un pēc tam pārdomājusi - tā ir katram, viņam arī, Tev arī. un pat, ja neviens nepārdomā - kamēr nav tā, ka šī joma kļūst REĀLI AKTUĀLA, tikmēr visi sarežģījumi, kas ar to saistīti, principā ir tikai fantāzija.
jo tāds īsteni gatavs jebkurā gadījumā nekad nebūsi, dzīve ir neprognozējama un nedroša. un man principā liekas - random iekāres ir atsevišķa tēma, ar kurām kaut ko darīt var neatkarīgi no (bez)bērnu plāniem! tb, random iekāres principā arī var apvienot ar attiecībām, vai arī, ja problēma tajā, ka otrs neatbalsta šādu koncepciju, tad daudz svarīgāks ir jautājums, vai tiešām tieši šī bērnu lieta, kamēr neviens konkrēti pēc bērniem neīd, ir tas galvenais dealbreaker, kas liek attiecības pārtraukt random iekāres īstenošanas vēlmju dēļ. katrā ziņā, veiksmi, lai kā arī nebūtu, ceru, ka izdosies sabīdīt lietas tā, lai jūties apmierināta ar iznākumu!
bet es nepārdomāšu. Un viņš arī, šķiet, ne. Un es saprotu, ka ir neproduktīvi "gulties kapā" pirms esi miris, bet... Labāk ir saprast, ko iesākt. Ko iesākt ar savām random iekārēm, piemēram. Šis gan droši vien izklausās pēc nenobrieduša (mehehe) cilvēka tekstiem, bet es gribu būt gatavs.