CIKLOPA KALEIDOSKOPS

+++
Bija agrs rīts, kad viņš atvēra durvis. Gaisma iespīdēja acīs, un priekšā pletās balts tukšums, vietām stikls, vietām metāla konstrukcijas.
Nelielajā telpā nebija nekā. Tikai stūrī kā mēms un nodevīgs atgādinājums stāvēja kefīra paka.
+++
"Sestdienās sivēni pankūkas cepot." [tautas ticējums]
+++

Reiz dzīvoja daiļskanīga Plate ar daiļskanīgu vārdu - Melodija. Viņa sevi uzskatīja par vislaimīgāko plati pasaulē, un kāpēc gan ne, jo viņa zināja dziedāt un spēlēt dziesmas, kas nekad neapnika nedz viņai pašai, nedz citiem. Un kad Melodija sēdēja uz Gramofona un griezās pati ap savu asi, viņa jutās tik laimīga, cik vien plate laimīga var būt.
Tomēr kādu dienu notika kas negaidīts - blakus Gramofonam uzradās Klucis. Neviens nepamanīja, pa kuru laiku un no kurienes viņš ieradās, bet, fakts paliek fakts, Klucis tur bija.
Nevienam nebija ne jausmas, kā Kluci sauc, jo viņš nedz runāja, nedz dziedāja, nedz griezās ap savu asi. Iespējams viņam bija vārds, varbūt pat vairāki, un iespējams, viņš pat zināja nodungot kādu meldiņu, tomēr tas palika noslēpumā tīts, jo Klucis ne ar vienu nekomunicēja. Klucis klusēja.
Kad Melodija pirmo reizi pamanīja Kluci, viņa samulsa, aizmirsās un sāka atkārtot vienu un to pašu fragmentu no kāda populāra franču šansona. Viņa nekad nebija redzējusi neko TIK kantainu un TIK nekomunikablu, jā, viņa nekad iepriekš nebija redzējusi KLUCI.
Plate vairākkārt centās Kluci izprovocēt uz sarunu, kaut vai uz kopīgu griešanos ap savu asi, taču bez panākumiem. Klucis nerunāja, negriezās ap savu asi un, šķiet, neizrādīja ne mazākās intereses par pasauli sev apkārt. Klucis klusēja.
Pagāja laiks. Visi bija pieraduši pie Kluča, arī Melodija. Viņai šķita, ka Klucis nedaudz sācis interesēties par pasauli sev apkārt un brīžiem pat nemanāmi, nedaudz neveikli un kautri pakustas, kad viņa dzied kādu dziesmu. Iespējams arī Klucis bija apradis ar Melodiju, Gramofonu un pārējiem, bet to nevienam nebija lemts uzzināt, jo, -
kādu dienu notika kas negaidīts - Klucis pazuda. Neviens nepamanīja, pa kuru laiku un kur viņš nozuda, bet, fakts paliek fakts, Kluča vairs nebija.
Visi sāka uztraukties. Ne tik daudz par faktu, ka Kluča viars nav, kā par to, ka, iespējams, viņi to pamanījuši tikai tagad, jo varbūt Klucis bija pazudis jau sen!
Pagāja laiks. Daudzi pat vispār sāka šaubīties, vai tāds Klucis kādreiz maz bijis, uzradies un atkal nozudis. Tikai Melodija atcerējās Kluci un klusībā ilgojās.
Pēc daudziem gadiem kaulainas un sausa rokas uzgrieza Gramofonu un uzlika Plati ar franču šansoniem. Tā bija nobružāta un nospēlēta Plate, kas čerkstēja un ik pa brīdim ķērās. Kā no tālienes atskanēja sen aizmirsta dziesma. Pēdējo dziesmas frāzi Plate atkārtoja, atkārtoja, atkārtoja...
Neviens viņai to arī neliedza darīt, jo visi sen jau bija aizmiguši.

+++
Vakar darba ietvaros sanāca runāt ar vīru no laukiem [šķiet, Madonas raj.]. Tāds viņš bija - vienkāršs, lieliem īkšķiem un melnām panadzēm [viņa rokas un pirksti atsauca atmiņā koku saknes un zarus], smaržojošs pēc belašiem; daudz runājošs, smejošs, brīžiem atstāja nedaudz traka cilvēka iespaidu - kaut ko pasaka - un sāk smieties, bet tik dīvaini, mazliet kā trakie filmās, mazliet kā bērni.
Tāds viņš bija - lieliem, līkiem īkšķiem, ko nekad vairs neatliekt, lielām, smagām rokām kā bēdām, un lielu, plašu sirdi, kādu šai pilsētā grūti būtu atrast pat "treknajos gados".
Viņš stāstīja, ka uzņēmējs Motte ar vēl kādu uzņēmēju, kura vārdu neatminos, esot viņam atņēmis māju un zemi, vietā "uzdāvinājis" dzīvokli. Divas reizes esot apkrāpts darījumos ar nekustamo īpašumu. Nedaudz rūgtuma skanēja šajos stāstos, bet tā nebija gaušanās vai sūdzēšanās, nē, viņš bija ticis pāri šiem nepatīkamiem notikumiem kā krāčainām, akmeņainām upēm. Tie bija pieredzējuša ceļinieka stāsti. Dzīves ceļinieks.
Iezvanījās mobilais - zvanījusi sieva, esot jau ārā no daktera, noņēmusi papilomas, nu gan jāskrienot tālāk pa darīšanām - uz Rīgu jau katru dienu nesanākot braukt.
Vakarā, dodamies mājup cauri pilsētai un vērojot ļaužu burzmu, atkal atcerējos par viņu, un ienāca prātā, ka droši vien jau uz ielas es tādu vīru nemaz nepamanītu, varbūt, pavirši uzmetis skatu, noturētu par bezpajumtnieku.
Mūsu pilsētā ir daudz gaišu, plašu logu, pagalmu, ofisu.
Mūsu pilsētas centrs ir tīrs.
Gribētos kādreiz viņu apciemot.

PUPDATE:
bet no šī ausi nevaru atraut: http://www.jamendo.com/en/album/3317

+++
Tāds kā taupības režīms ir iestājies, apstājies kaut kur starp pirmo un otro kāpņu telpu tik ilgi, kamēr uzpīpēt, nepasveicinot kaimiņu, jo tumsā jau bail kļūdīties un sacīt: "Labvakar!"
Tāds kā taupības režīms, negribēts, negaidīts, bet tomēr vajadzīgs; spuldzes virs Atlantijas ielas iededzas tikai tamdēļ, lai nomierinātu tumsas bažas. Parasti tās mašīnas triecas pa ielu, pa šoseju cauri viņai un viņas mierīgumam, un tad jau tā vairs nav tā pati tumsa, kas, teiksim, koridorā vai skapī.
Tāds kā taupības režīms iestājas brīdī, kad aizveru sava skapja durvis, jo gribētos, lai pašam kas pāri paliek. Un tad mazuliet tā kā sakautrējos, paņemu maizi, sadalu uz diviem, trijiem, četriem - uz cik tik vajag [vēl joprojām nesaprotu, kā visiem galu galā tomēr pietiek], tad arī to mazo tumsu, tad arī tās mazās bažas. Un tad tāds jēdziens kā "taupības režīms" parstāj eksistēt, grūti saprast, pat kurā brīdī, varbūt tad, kad aizveram aiz sevis skapja durvis?
+++
...jā, labierīcības ir koridorā. No istabas puses raugoties, pa labai rokai.

"...un šķiet, es vienīgais nezinu, kā pareizi dzīvot." (Spirtiāns)


Viņš uzrodas nez no kurienes, pienāk man klāt un pajautā: "Atvainojiet, cik ir pulkstenis?" Nu pilnīgi absurds jautājums. Tūlīt laikam prasīs cigareti. "Atvainojiet, vai Jums nebūtu cigarete?" Nu tiešām absurds, jo man taču ir. Jā, man ir. Lūdzu. Te būs. Labi, ka paldies nesaka; toties izdara kaut ko tādu, ko nepavisam negaidu - aizmēķē un: "Lūdzu!" sniedz to man. "Paldies, es nepīpēju." Neizpratne.
Neizpratne tādā novembra rītā kā šis, kad viss tīts saltā dūmakā, kas ož pēc akmeņoglēm, nav nekas neparasts. Baloži iet ciemos viens pie otra, kaķi iet ciemos pie baložiem, celtnieki kāpj augstceltnēs, cilvēki pieturā sabozušies kā baloži, gaida autobusu, šķiet, es stāvu pie netīri dzeltena kioska, kur tirgo gandrīz visu, sākot no cigaretēm, beidzot ar matu gumijām, izņemot laikrakstus, protams, kas arī nav nemaz tik neparasti. Nu, varbūt mazliet, jo laikraksti jau ir noderīgas un praktiskas reālijas, sākot ar lasāmo materiālu, beidzot ar dzimšanas dienas cepurītēm un kuģīšiem. Neparasti, kāpēc gan vēl neviens nav izgudrojis lidojošo kuģi? Atkal neizpratne, bet kas gan tur neparasts?
Kas gan tur neparasts, ka viņš pienāk man klāt šorīt un pajautā: "Atvainojiet, cik ir pulkstenis?" Nez, no kurienes viņš uzradās, tāds pelēks, nepamanāms,bez jebkādām ārējām pazīmēm, mazliet, iespējams, vieglu paģiru samocītu seju, taču kvēlošām acīm. Varbūt dzejnieks? Varbūt, kas gan tur neparasts, jo pēkšņi, pēc jautājuma par pulksteni, viņš sazvērnieciski paraugās apkārt un pieklusināti jautā: "Atvainojiet, vai Jums nebūtu cigarete?" un zagšus paver vējjakas stūri - tur, iekškabatā - maijpuķīšu buntīte. Bet mans autobuss jau ir klāt, un izbiedētie baloži aizlido atpakaļ uz bēniņiem.
Pa ceļam šoferis gandrīz nobrauc kaķi - autobuss strauji bremzē, pasažieri satraucas, daži krīt, taču pieceļas atkal, neizpratne un galvu grozīšana, jo vai tad kādam varēja ienākt prātā, ka pār ceļu skēja kaķis ar vēl siltu balodi zobos, un ka šoferim nupat kā bija ienācis prātā, kā uzbūvēt lidojošu kuģi, taču kaķis visus plānus izjauca. Un kas gan tur neparasts? Vai tad Jums tā nav gadījies?

te laikam vajadzētu kādu dzejoli ar tādu virsrakstu, tas tiešām skan tik poētiski, bet man pēdējā laikā kaut kā uz prozu velk...nu, labi.
vakardienas koncerts bija super. nē, ne jau tādā ziņā, ka būtu bijis daudz cilvēku, vai arī mēs būtu nospēlējuši super...nu, labi, cilvēku bija vairāk, nekā DEPO ir parasti, bet tas "super" ir tas, ka vakar negribot parādījās mana patiesā attieksme pret savu grupu [SVR]. Pie ieejas nodevu ZāģI un tiešām dabūju pretī "asiņaino mēriju"! Ar to viss arī sākās, jo kas gan ir pāris aliņi [pāris - tātad ne mazāk kā četri gab.] pirms tam?
Rezultāts: 1:0 manā [un ceru, arī parējo grupas dalībnieku] labā, jo beidzot pietika drosmes nospēlēt slikti, kā arī labākajam draugam [un grupas dalībniekam vienā personā] pēc koncerta pateikt, ka vairs ne. vismaz uz kādu [ļoti ilgu] laiku.
Secinājumi: vajag mazāk dzert, protams;
jāatsāk mēģinājumi ar "ĒK";
jaturpina taisīt remonts;
viss ir forši, tiešām!

"Dēls, mēs visi piedzimstam ar lāpstu rokās un akli," tā vakaros, pēc kārtējās neveiksmes sasniegt Zemes centru, teica vectēvs. Istabiņas stūrī omulīgi kurējās ar sakārnīšiem kurināmā krāsniņa, grāpī bezbēdīgi vārījās sliekas un smaržoja sakņu tēja.
Kurmīti jau labu laiku vairs neinteresēja Zemes centrs. Viņa sapnis bija aizrakties līdz Saulei. Tiesa, tam bija vairāki šķēršļi: viņš nezināja, kur tā Saule ir, viņš bija akls, bet pats sāpīgākais - viņš nemācēja rakt. Vectēvs mēdza teikt, ka tas esot normāli - vismaz vienam nīkulim ģimenē esot jābūt. Iedeva lāpstu: še, ņem un mācies pats, visi esam tam izgājuši cauri! Taču par aizrakšanos līdz Saulei neviens negribēja ne dzirdēt. Kolīdz kurmītis to pieminēja, izcēlās brīnišķīgs skandāls.
Bija dzirdēti daudzi nostāsti - vieni teica, ka Saule esot neredzams briesmonis, kas padarot aklāku par aklu un izdurot acis, citi, ka tur (neviens gan nekad neteica, kur) virmojot brīnišķas smaržas; tomēr vislielākais noslēpums bija tie, kas aizgāja un tā arī neatgriezās. Viens no tiem bija arī kurmīša tētis. Tātad bija tikai divas iespējas - vai nu TUR, kur ir Saule, ir labi, vai slikti. Un to jau arī kurmītis gribēja izpētīt.
Viņš nolēma sākt nopietni trenēties. Tika izstrādāts nopietns un stingrs treniņu plāns, kādu kurmītis bija redzējis filmā par kurmju bokseri "Kurmijs". Katru dienu viņš cilāja smilšu maisus, vicinājās ar lāpstu, lēca, šņāca...un neatlaidīgi raka. Vienu reizi pat nejauši aizraka ciet vecomāti.
Un pienāca rīts, kad kurmītis, ne no viena neatvadījies, devās ceļā jeb, kā kurmji mēdz teikt, racienā. Viņš raka ilgi un smagi. Labi, ka pa ceļam gadījās sliekas un cits ēdamais, citādi viņš būtu pavisam novārdzis un būtu pagalam, mērķi nesasniedzis.
Tomēr kurmītis mērķi sasniedza. Viņš jau pakrita no bezspēka uz lāpstas, taču pēkšņi sajuta dīvainu smaržu, kas atšķīrās no pazemes smaržas. Tas deva jaunus spēkus. Viņš raka, raka, raka un tur - ....
Kas tur bija, neviens no kurmjiem nezina, jo kurmītis, kā jau visi, kas tik tālu aizrakušies, nekad vairs pazemē neatgriezās. Varbūt tur bija labi, varbūt - ne, zināms vien tas, ka labu laiciņu pēc kurmīša pazušanas kurmju kino teātros sākuši rādīt jaunu filmu "Kurminators", kuras galvenais varonis, protams, kurmis, un vēl pie tam saulesbrillēs, bijis ārkārtīgi līdzīgs pazudušajam kurmītim.
Ej nu sazini, kā tur viss patiesībā bija, jo kurmji jau ir akli un bieži mēdz pārskatīties, tomēr aklums nav šķērslis, kā redzam no mūsu drauga piemēra. Un rakt arī var iemācīties. Tas, starp citu, bija arī Kurminatora mīļākais teiciens.

Zaķene pamodās no vārgas, tikko sadzirdamas klaudzināšanas pie durvīm, un uzreiz sajuta ko nelāgu - tā mēdz klauvēt tikai vājprātīgie vai spoki.
Pie alas stāvēja garš vīrs, izkāmējis, nedaudz salīcis un sauss kā koka zars: "Labdien, es esmu brālis pastnieks. esmu izvārdzis pēc tālā ceļa - vai jums atrastos skāba maize un rāvains ūdens?" Zaķenei tas šķita tik jocīgi: "Man vakar bija viesi, un pāri palikuši daži burkānmaizes gabali, kā arī garda kafija. Nāciet iekšā, jūtieties kā alā!" Nez kāpēc šķita, ka pastnieks aiz muguras sāk klusām smieties, bet smiekli tūliņ pārvērtās sausā klepošanā.
vārot kafiju un griežot burkānmaizi, zaķene samērā neveikli centās uzsākt sarunu, taču pastnieks nebija no runīgajiem, tikai sēdēja pie galda, garās, tievās kājas izstiepis pa visu alu, un dažbrīd gurdi pasmaidīja.
kāri un diezgan skaļi viņš strēba kafiju, bet burkānmaizei nepieskārās. "Ēdiet droši, vēl diezgan svaiga," zaķene mudināja, jo pastnieks nudien izskatījās novārdzis. "Paldies, es pa ceļam pazaudēju zobu protēzes. Varbūt jums ir putra?" Putras zaķenei, dievam žēl, nebija, pēc tās bija jāiet pakaļ pie kaimiņienes odzes. "Nekas, man jau tāpat tūliņ jāskrien tālāk. Jūs bijāt vienīgā, kas mani tik laipni ielaida iekšā, jo parasti visi..." pastnieka runu atkal pārtrauca klepus, un atkal bija grūti saprast, vai tie ir meistarīgi maskēti smiekli, vai patiešām tikai klepus.
Pirms došanās prom pastnieks iedeva zaķenei vēstuli: "Jums, kā rādās, arī šodien būs viesi?"
"Jā, radi no tālienes, bet kā jūs...?" Tik tiešām! Zaķene tikai tagad attapās, ka ir jau pavēls - pastnieks bija ciemojies nepieklājīgi ilgi! "Redzēju, ejot pie jums," viņš attrauca, steidzīgi izlīda no alas un pazuda krēslā starp kokiem, pat neatvadījies.
Zaķene vēra vaļā vēstuli - ķepiņas trīcēja, galva reiba, gar acīm griezās zilzaļi rimbuļi.
Uztraukumā viņa pat aizmirsa uzlikt brilles, bet izlasīt nebija grūti, jo bija rakstīts lieliem burtiem: "Vēlu visu to labāko, bet atcerieties, ka Jums jau sen vairs nav 16. Daudz laimes dzimšanas dienā! Jūsu Vecums."
Zaķene juta, ka muguru pārklāj auksti sviedri un vaigos sakāpj sārtums. Tas laikam bija ļauns joks! Bet uztraukties un domāt par to vairs nebija laika, jo pie durvīm jau skanēja meitas, znota un septiņu mazbērnu dzīvelīgās balsis: "Daudz laimes dzimšanas dienā, vecmāmiņ!"

nospokojās smarža no bērnības. bērnu dārzā brokastīs vienmēr tika vārīta tāda pelēka masa, ko sauca par "putru".tā smaržo pienākums, man šķiet. un tā masa šķita tāda kā mazuliet skumja. pati par sevi. nezinu kāpēc, bet bērnībā bieži izjutu žēlumu pret ēdienu, ja nevarēju to apēst. šķita, ka tad ēdiens skumst. skumst daži neapēstie makaroni, puse gurķa, vai atdziestošā melnā tēja, kamēr tu skraidi pagalmā ar pārējiem.
neatceros, ka būtu biedēts ar raganu, dusmīgo dieviņu vai ko tamlīdzīgu gadījumā, ja viss netiks apēsts. ja nu vienīgi ar netikšanu pie saldā. bija kaut kāda pienākuma, nē, drīzāk atbildības sajūta. tad vēl bija.
bieži vien, kaut ko ēdot, īpaši jau saldo, ēšanas laikā izveidojās stāsts. katram ēdienam savs. biezpiena sieriņam, piemēram, bija stāsts par dīvānu, ko pamazām sagrauž pele, barankai - stāsts par tiltu, kas pamazām sabrūk, laika zoba skarts. tādi destruktīvi stāstiņi. bet ēšana jau savā ziņā arī ir destruktīvs process.

šī diena ir kā radīta sērijveida slepkavību uzsākšanai. un mūzika Depeche mode vai Kent.
standartizēti priekšstati sastājas rindās
un daudzstāvu nami
pelnu pelēkām sejām
pēc šampanieša
vakarā būs balle
viesi kleitās un šallēs
un nemirstīgās dziesmas,
ko dzied Alla.

vai tev jau ir visi MUST HAVE AKSESUĀRI, ko šomēnes piedāvā žurnāls JOY? man nav, bet toties man ir dota iespēja izjust priekš- un pēcrocības, ko sniedz aizdambējies deguns. tiesa, es nespēju saost liego maijpuķīšu smaršu, mani var apčakarēt, ūdens vietā iesmērējot šnabi [meklē muļķi, ha!], toties, ieejot labierīcībās, es nejūtu arī, ka kāds pirms manis ir...izsmidzinājis atmosfērā nebaudāmu gaisa atsvaidzinātāju ar māsklīgo orchideju smaršu.
un makten debešķīgs bij' mans sašutums, šorīt Maximā atrodot vienreizēji vienreizīgos mutautiņus pārdodamies tikai iepakojumos 10x10=100 [0.69Ls ar atlaidi!!!].Centis Ūbele aiz saimniecības preču stenda ieķiķinājās: "Skopais maksā divreiz!"
tagad man ir apm. 93 vienreizēji vienreizīgie mutautiņi, un Centim jau ir taisnība. Kā vienmēr.

Viņš ir klāt. Augusts. Mīņājas pie sliekšņa, sēņu grozs vienā rokā, ogu - otrā. Mazs sēņu nazītis dziļajā un tumšajā kā bezmēness nakts kabatā. Rudu bārzdu noaudzis, tālus ceļus staigājis. Aicinu iekšā, lieku galdā tējas, vīnus un kēksus ar mellenēm.
Augusts apsēžas, piepilda pīpi ar ābeļlapu tabaku. Aizpīpē. Klusē.

vasaras bezrūpīgākais un draiskākais mēnesis tūliņ, tūliņ būs pagājis, un rītu jau klāt būs vasaras skumjākais mēnesis. "skumjākais? kādēļ gan?" tu jautāsi. tā vasara no mums atvadās. viņa māj mums ar viršiem un pēdējo reizi apstaigā mežus, pļavas, laukus, viegli pārlaižot roku rudziem.
agros rītos saltas rasas piemirkušās pļavās viz zirnekļu mājiņas; ikvienā istabiņa maziem sūpulīšiem, pilniem zirnekļa bērniņu.
jūra kļūst nemierīgāka, met dzintaru krastā, rudajās smiltīs, un zaļus viļņus sviež pret debesīm. krasta smilgās šūpojas ilgas un skumjas. "kāpēc ilgas? kāpēc skumjas?" tu jautāsi atkal. tā vasara no mums atvadās - skat, viņa māj no tālienes un smaida: "Ardievu! Līdz nākamam gadam!"

tā smarža, kas paliek karājoties gaisā pilsētā pēc lietus, atgādina abstraktu zaudējuma sajūtu. tas ir līdzīgi kā vēlos vakaros pēc dzimšanas vai vārda dienas svinībām, kad visi ciemiņi ir aizgājuši, pēkšņi kļuvuši steidzīgi, un patiesībā nav bijis ne mazākā iemesla, lai viņi vēl uzkavētos, ne mazākā iemesla, lai viņus aizkavētu. vienīgais, ko tad vēl iespējams izdarīt - piezvanīt, lai pajautātu: "Kā aizbraucāt?"
lietus lāses bez jebkādas ieinteresētības pil no jumtu malām, palodzēm, koku lapām, it kā izpildītu garlaicīgu pienākumu, rituālu, kura nozīmi saprot vien nejaušs garāmgājējs, kura dvēselē kā milzu katedrālē, kuras griestu gleznojumu nevar saskatīt, jo tie atrodas tik augstu, atskan vientuļa mežraga spēlēta melodija, - vēl no tiem aizlaikiem, kad Ādams un Ieva aizsteidzās no Ēdenes, jo smarža, kas parasti palika karājoties gaisā dārzā pēc lietus, viņiem atgādināja kādu abstraktu zaudējuma sajūtu, ko sen aizmirstu.
- - -
no namiem iznāk bērni - cits kailām kājām, cits gumijniekos, bradā pa siltajām peļķēm un peldina no liepu vai burtnīcu lapām veidotus kuģīšus, kuriem nu būs jāpārvar daudz grūtību, lai nonāktu milzu okeāna otrā krastā - Laimīgajā zemē.

šodien laiks skrēja tik ātri, ka ne manīt, ne just. ir dienas, kad viņam tīk vilkties gar jumta logu kā lielai, kūpošai zivij - šķiet, zandartam, vai arī trīties pa galdapakšu kā slapjam, pinkainam sunim, kas ož tā, it kā būtu izpeldējies dīķī ar stāvošu ūdeni.
bet šodien viņš skrēja tik ātri, ka tik vien redzēju kā viņa labo kāju pazūdam aiz automātiskajām stikla durvīm, kaut gan tik pat labi tā varēja būt arī kaijas ēna, nejauši iemaldījusies birojā. gribēju jau notvert, vienalga ko - kaijas ēnu vai to pašu laiku aiz piedurknes, bet otrais tik izveicīgi bīdīja stundu vienu pēc otras, vienu otrai klāt, vienu otrai virsū, ka spēju vien nobrīnīties un izpīpēt dažas cigaretes, lai neteiktu rupjāk. un acu zīlītes tik mazas kā sekundes vēl tagad, kad ieskatās spogulī.