Plate un Klucis (nelaimīgs mīlasstāsts)
Sep. 18., 2009 | 10:48 pm
No:: vaarna
Reiz dzīvoja daiļskanīga Plate ar daiļskanīgu vārdu - Melodija. Viņa sevi uzskatīja par vislaimīgāko plati pasaulē, un kāpēc gan ne, jo viņa zināja dziedāt un spēlēt dziesmas, kas nekad neapnika nedz viņai pašai, nedz citiem. Un kad Melodija sēdēja uz Gramofona un griezās pati ap savu asi, viņa jutās tik laimīga, cik vien plate laimīga var būt.
Tomēr kādu dienu notika kas negaidīts - blakus Gramofonam uzradās Klucis. Neviens nepamanīja, pa kuru laiku un no kurienes viņš ieradās, bet, fakts paliek fakts, Klucis tur bija.
Nevienam nebija ne jausmas, kā Kluci sauc, jo viņš nedz runāja, nedz dziedāja, nedz griezās ap savu asi. Iespējams viņam bija vārds, varbūt pat vairāki, un iespējams, viņš pat zināja nodungot kādu meldiņu, tomēr tas palika noslēpumā tīts, jo Klucis ne ar vienu nekomunicēja. Klucis klusēja.
Kad Melodija pirmo reizi pamanīja Kluci, viņa samulsa, aizmirsās un sāka atkārtot vienu un to pašu fragmentu no kāda populāra franču šansona. Viņa nekad nebija redzējusi neko TIK kantainu un TIK nekomunikablu, jā, viņa nekad iepriekš nebija redzējusi KLUCI.
Plate vairākkārt centās Kluci izprovocēt uz sarunu, kaut vai uz kopīgu griešanos ap savu asi, taču bez panākumiem. Klucis nerunāja, negriezās ap savu asi un, šķiet, neizrādīja ne mazākās intereses par pasauli sev apkārt. Klucis klusēja.
Pagāja laiks. Visi bija pieraduši pie Kluča, arī Melodija. Viņai šķita, ka Klucis nedaudz sācis interesēties par pasauli sev apkārt un brīžiem pat nemanāmi, nedaudz neveikli un kautri pakustas, kad viņa dzied kādu dziesmu. Iespējams arī Klucis bija apradis ar Melodiju, Gramofonu un pārējiem, bet to nevienam nebija lemts uzzināt, jo, -
kādu dienu notika kas negaidīts - Klucis pazuda. Neviens nepamanīja, pa kuru laiku un kur viņš nozuda, bet, fakts paliek fakts, Kluča vairs nebija.
Visi sāka uztraukties. Ne tik daudz par faktu, ka Kluča viars nav, kā par to, ka, iespējams, viņi to pamanījuši tikai tagad, jo varbūt Klucis bija pazudis jau sen!
Pagāja laiks. Daudzi pat vispār sāka šaubīties, vai tāds Klucis kādreiz maz bijis, uzradies un atkal nozudis. Tikai Melodija atcerējās Kluci un klusībā ilgojās.
Pēc daudziem gadiem kaulainas un sausa rokas uzgrieza Gramofonu un uzlika Plati ar franču šansoniem. Tā bija nobružāta un nospēlēta Plate, kas čerkstēja un ik pa brīdim ķērās. Kā no tālienes atskanēja sen aizmirsta dziesma. Pēdējo dziesmas frāzi Plate atkārtoja, atkārtoja, atkārtoja...
Neviens viņai to arī neliedza darīt, jo visi sen jau bija aizmiguši.
Tomēr kādu dienu notika kas negaidīts - blakus Gramofonam uzradās Klucis. Neviens nepamanīja, pa kuru laiku un no kurienes viņš ieradās, bet, fakts paliek fakts, Klucis tur bija.
Nevienam nebija ne jausmas, kā Kluci sauc, jo viņš nedz runāja, nedz dziedāja, nedz griezās ap savu asi. Iespējams viņam bija vārds, varbūt pat vairāki, un iespējams, viņš pat zināja nodungot kādu meldiņu, tomēr tas palika noslēpumā tīts, jo Klucis ne ar vienu nekomunicēja. Klucis klusēja.
Kad Melodija pirmo reizi pamanīja Kluci, viņa samulsa, aizmirsās un sāka atkārtot vienu un to pašu fragmentu no kāda populāra franču šansona. Viņa nekad nebija redzējusi neko TIK kantainu un TIK nekomunikablu, jā, viņa nekad iepriekš nebija redzējusi KLUCI.
Plate vairākkārt centās Kluci izprovocēt uz sarunu, kaut vai uz kopīgu griešanos ap savu asi, taču bez panākumiem. Klucis nerunāja, negriezās ap savu asi un, šķiet, neizrādīja ne mazākās intereses par pasauli sev apkārt. Klucis klusēja.
Pagāja laiks. Visi bija pieraduši pie Kluča, arī Melodija. Viņai šķita, ka Klucis nedaudz sācis interesēties par pasauli sev apkārt un brīžiem pat nemanāmi, nedaudz neveikli un kautri pakustas, kad viņa dzied kādu dziesmu. Iespējams arī Klucis bija apradis ar Melodiju, Gramofonu un pārējiem, bet to nevienam nebija lemts uzzināt, jo, -
kādu dienu notika kas negaidīts - Klucis pazuda. Neviens nepamanīja, pa kuru laiku un kur viņš nozuda, bet, fakts paliek fakts, Kluča vairs nebija.
Visi sāka uztraukties. Ne tik daudz par faktu, ka Kluča viars nav, kā par to, ka, iespējams, viņi to pamanījuši tikai tagad, jo varbūt Klucis bija pazudis jau sen!
Pagāja laiks. Daudzi pat vispār sāka šaubīties, vai tāds Klucis kādreiz maz bijis, uzradies un atkal nozudis. Tikai Melodija atcerējās Kluci un klusībā ilgojās.
Pēc daudziem gadiem kaulainas un sausa rokas uzgrieza Gramofonu un uzlika Plati ar franču šansoniem. Tā bija nobružāta un nospēlēta Plate, kas čerkstēja un ik pa brīdim ķērās. Kā no tālienes atskanēja sen aizmirsta dziesma. Pēdējo dziesmas frāzi Plate atkārtoja, atkārtoja, atkārtoja...
Neviens viņai to arī neliedza darīt, jo visi sen jau bija aizmiguši.