Vecums nenāk viens
Okt. 29., 2008 | 12:32 pm
No:: vaarna
Zaķene pamodās no vārgas, tikko sadzirdamas klaudzināšanas pie durvīm, un uzreiz sajuta ko nelāgu - tā mēdz klauvēt tikai vājprātīgie vai spoki.
Pie alas stāvēja garš vīrs, izkāmējis, nedaudz salīcis un sauss kā koka zars: "Labdien, es esmu brālis pastnieks. esmu izvārdzis pēc tālā ceļa - vai jums atrastos skāba maize un rāvains ūdens?" Zaķenei tas šķita tik jocīgi: "Man vakar bija viesi, un pāri palikuši daži burkānmaizes gabali, kā arī garda kafija. Nāciet iekšā, jūtieties kā alā!" Nez kāpēc šķita, ka pastnieks aiz muguras sāk klusām smieties, bet smiekli tūliņ pārvērtās sausā klepošanā.
vārot kafiju un griežot burkānmaizi, zaķene samērā neveikli centās uzsākt sarunu, taču pastnieks nebija no runīgajiem, tikai sēdēja pie galda, garās, tievās kājas izstiepis pa visu alu, un dažbrīd gurdi pasmaidīja.
kāri un diezgan skaļi viņš strēba kafiju, bet burkānmaizei nepieskārās. "Ēdiet droši, vēl diezgan svaiga," zaķene mudināja, jo pastnieks nudien izskatījās novārdzis. "Paldies, es pa ceļam pazaudēju zobu protēzes. Varbūt jums ir putra?" Putras zaķenei, dievam žēl, nebija, pēc tās bija jāiet pakaļ pie kaimiņienes odzes. "Nekas, man jau tāpat tūliņ jāskrien tālāk. Jūs bijāt vienīgā, kas mani tik laipni ielaida iekšā, jo parasti visi..." pastnieka runu atkal pārtrauca klepus, un atkal bija grūti saprast, vai tie ir meistarīgi maskēti smiekli, vai patiešām tikai klepus.
Pirms došanās prom pastnieks iedeva zaķenei vēstuli: "Jums, kā rādās, arī šodien būs viesi?"
"Jā, radi no tālienes, bet kā jūs...?" Tik tiešām! Zaķene tikai tagad attapās, ka ir jau pavēls - pastnieks bija ciemojies nepieklājīgi ilgi! "Redzēju, ejot pie jums," viņš attrauca, steidzīgi izlīda no alas un pazuda krēslā starp kokiem, pat neatvadījies.
Zaķene vēra vaļā vēstuli - ķepiņas trīcēja, galva reiba, gar acīm griezās zilzaļi rimbuļi.
Uztraukumā viņa pat aizmirsa uzlikt brilles, bet izlasīt nebija grūti, jo bija rakstīts lieliem burtiem: "Vēlu visu to labāko, bet atcerieties, ka Jums jau sen vairs nav 16. Daudz laimes dzimšanas dienā! Jūsu Vecums."
Zaķene juta, ka muguru pārklāj auksti sviedri un vaigos sakāpj sārtums. Tas laikam bija ļauns joks! Bet uztraukties un domāt par to vairs nebija laika, jo pie durvīm jau skanēja meitas, znota un septiņu mazbērnu dzīvelīgās balsis: "Daudz laimes dzimšanas dienā, vecmāmiņ!"
Pie alas stāvēja garš vīrs, izkāmējis, nedaudz salīcis un sauss kā koka zars: "Labdien, es esmu brālis pastnieks. esmu izvārdzis pēc tālā ceļa - vai jums atrastos skāba maize un rāvains ūdens?" Zaķenei tas šķita tik jocīgi: "Man vakar bija viesi, un pāri palikuši daži burkānmaizes gabali, kā arī garda kafija. Nāciet iekšā, jūtieties kā alā!" Nez kāpēc šķita, ka pastnieks aiz muguras sāk klusām smieties, bet smiekli tūliņ pārvērtās sausā klepošanā.
vārot kafiju un griežot burkānmaizi, zaķene samērā neveikli centās uzsākt sarunu, taču pastnieks nebija no runīgajiem, tikai sēdēja pie galda, garās, tievās kājas izstiepis pa visu alu, un dažbrīd gurdi pasmaidīja.
kāri un diezgan skaļi viņš strēba kafiju, bet burkānmaizei nepieskārās. "Ēdiet droši, vēl diezgan svaiga," zaķene mudināja, jo pastnieks nudien izskatījās novārdzis. "Paldies, es pa ceļam pazaudēju zobu protēzes. Varbūt jums ir putra?" Putras zaķenei, dievam žēl, nebija, pēc tās bija jāiet pakaļ pie kaimiņienes odzes. "Nekas, man jau tāpat tūliņ jāskrien tālāk. Jūs bijāt vienīgā, kas mani tik laipni ielaida iekšā, jo parasti visi..." pastnieka runu atkal pārtrauca klepus, un atkal bija grūti saprast, vai tie ir meistarīgi maskēti smiekli, vai patiešām tikai klepus.
Pirms došanās prom pastnieks iedeva zaķenei vēstuli: "Jums, kā rādās, arī šodien būs viesi?"
"Jā, radi no tālienes, bet kā jūs...?" Tik tiešām! Zaķene tikai tagad attapās, ka ir jau pavēls - pastnieks bija ciemojies nepieklājīgi ilgi! "Redzēju, ejot pie jums," viņš attrauca, steidzīgi izlīda no alas un pazuda krēslā starp kokiem, pat neatvadījies.
Zaķene vēra vaļā vēstuli - ķepiņas trīcēja, galva reiba, gar acīm griezās zilzaļi rimbuļi.
Uztraukumā viņa pat aizmirsa uzlikt brilles, bet izlasīt nebija grūti, jo bija rakstīts lieliem burtiem: "Vēlu visu to labāko, bet atcerieties, ka Jums jau sen vairs nav 16. Daudz laimes dzimšanas dienā! Jūsu Vecums."
Zaķene juta, ka muguru pārklāj auksti sviedri un vaigos sakāpj sārtums. Tas laikam bija ļauns joks! Bet uztraukties un domāt par to vairs nebija laika, jo pie durvīm jau skanēja meitas, znota un septiņu mazbērnu dzīvelīgās balsis: "Daudz laimes dzimšanas dienā, vecmāmiņ!"