Vår tid er nå

2.9.21 00:50
"Ja sevi nemīlētu, jau sen būtu sevi nomocījusi ar pārmetumiem par to, kāpēc joprojām neesmu sākusi cīņu ar saviem dēmoniem, – kāpēc neesmu nopietni pievērsusies veselīgam dzīvesveidam vai savai figūrai vai nodarbojusies ar jogu… Protams, ka man ir sev, ko pārmest. Bet man tik ļoti patīk baudīt dzīvi! Man garšo labs vīns, un es to sev neliedzu! Un negaidu kādu īpašu notikumu, lai to darītu. Esmu bijusi pietiekami daudzu cilvēku bērēs – līdz septiņpadsmit gadu vecumam nebiju bijusi nevienās kāzās, visu laiku bija tikai bēres, un katrās izvadītājs runāja tikai par to, cik grūta bijusi dzīve un kā tas cilvēks mocījies. Pateicoties šīm daudzajām bērēm, kaut kā ātri sapratu, ka es gan dzīvošu citādi. Ja vien varēs, katru dienu kaut mazliet dzīvošu kā svētkus. Mēs esam mācītas vienmēr domāt par nebalto dienu, bet vajag priecāties par baltajām. Ja nu es kaut ko dzīvē esmu mācījusies – neko nevajag atlikt. Ja tev ļoti patīk kurpes un makā ir naudiņa – nu ņem un nopērc! Tikai kredītu gan nevajag ņemt – no, no! Bet citādi – atļaujies un nopērc sev to prieku! Kad nevarēs, tad nevarēs. Es arī sev vienmēr saku – kad būs jāraud, tad raudāsim. Bet, kamēr nav jāraud, tikmēr priecāsimies!"
Baiba Sipeniece-Gavare
18 raksta ir doma

2.9.21 08:52
Anonīms
Šis forši pateikts, tikai kāpēc joprojām kaut kādas fiziskas rūpes par sevi saista ar skumjām tā, it kā glāze vīna radītu prieku, bet nodarboties ar sportu būtu tikai sāpes. Kā parādīt cilvēkiem, ka tur arī ir gan kaifs, gan nomierinošais elements? Var taču to darīt, lai rūpētos "par figūru" (lai arī ko katrs ar to saprot), bet var darīt, lai varētu dzīvot ilgāk un būtu vairāk mirkļu arī vīnam.
Atbildēt

2.9.21 10:49
usne
bet skatoties dziļāk, mani uzrunāja mesidžs ir ok būt neveselīgam, ja tas sagādā prieku. tas taču katram ir skaidrs, ka sports ir apriorī labs un tas ir vieglākais veids, kā pašam sev pacelt akcijas, būt un sajusties labam, būt teicamniekam.
man ir ļoti, ļoti svarīgi tieši tā sadaļa, ka nav jābūt teicamniekam, lai būtu un justos labs.
Atbildēt

2.9.21 12:37
tilda
Nu Ja. Ja man sagādā prieku un ērtības braukt ar mašīnu, nevajag liegt sev. Vajag mīlēt sevi, nevis spīdzināt sevi gaidot sabiedrisko pieturās pa pusstunadi vai pat ilgāk. :) Nav jābūt teicamniecei arī šajā jomā vai ne?
Atbildēt

2.9.21 12:48
usne
Sveika, primitīvās domas gigante! ;)
Mašīna vairs nav resnums, kas attiecas tikai uz mani, bet gan uz visu sabiedrību un vidi kopumā. Šī izvēle daudz nopietnāk noslogo vidi, sabiedrību un ekenomiku, kā mana veselība jelkad varētu noslogot veselības sistēmu.
Atbildēt

2.9.21 13:28
usne
no otras puse, ja Tev konkrēti autobraukšana ir sevis mīlestība un Tu bēz tās jūties nepilnvērtīga, tev tā ir labklājības simbols, tad, protams, tas ir saprotami un vari mierīgi sevi mīlēt uz citu cilvēku rēķina.
Man autobraukšana asociējas ar izlutinātību un izšķērdību un man braukt ar auto nozīmē sevis nemīlsetību.
un neskatoties uz to pēc gada man būs vadītāja tiesības un auto, jo apstākļi ir tādi.
Atbildēt

2.9.21 13:58
au
Man liekas, ka auto nav tikai labklājības simbols, bet arī gluži parasta pati labklājība.
Atbildēt

2.9.21 14:53
au
kāpēc? to var izvēlēties nelietot, jo domāt par dabu un pasauli un sabiedrību arī ir labklājība, to es saprotu un arī pati daru. bet abstrahējoties no tā visa, racionāli un objektīvi skatoties, auto ir labklājība. tas ir ātrāks, ērtāks, ar pareizi temperatūru, mūziku/ klusumu, ja salīdzina ar sabiedrisko, nemaz nerunājot par to, ka precīzi ved no punkta a uz punktu b.
Atbildēt

2.9.21 19:34
au
Jā, man gan auto ir izvēle, jo ļoti reti kaut kur ir jābūt, bērnudārzs kā reizi ar velo. Es negribētu dzīvot tādu dzīvi, kur nav jāpārvietojas gan. To es neuzskatītu par labklājību :)
Atbildēt

2.9.21 20:09
begemots
"nav jāpārvietojas *pienākuma dēļ*", es vispār teicu :)

tad kāreiz ir laika braukāties ar velo un visu, kas ienāk prātā
Atbildēt