Cerību stariņš
Veidoju šo ierakstu pats sev, ko pēc laika palasīt, un atcerēties, ka velns nav tik melns, kā vīņu mālē. Šodien biju uz Dārtas izrādi Dailes teijāterī, tāpēc, ka viņa pati personīgi man pazvanīja un uzaicināja, kā arī tāpēc, ka mamma jau bija atvedusi man no Valmieras žaketi un nebija nekādas iespējas izlocīties. Gāju uz turieni kā uz kārtējo garlaicīgo izrādi, kur nebūtu par skādi paņemt līdzi mp3 pleijeri otrajam cēlienam.
Biju ārkārtīgi pārsteigts, ka es uzmanīgi skatījos un klausījos uz skatuves notiekošajā no sākuma līdz pašām beigām, un tad, kad beigas pienāca, likās, ka ir par ātru, un domās mēģināju sameklēt vēl kādu no personām, kas vēl nebija uzstājušās. Lūk, ja šādā kvalitātē būtu visas teātra izrādes, tad to patiešām varētu saukt par baudāmu mākslu. Visi šitie Dž. Dž. Džilindžeri var iet galīgi dirīt. Dod man reālu, nepārspīlētu, DZĪVU izrādi, un es būšu klāt pirmajās rindās.
P.S. - viena no stāstīstājām pēc izskata man ļoti atgādināja manu pašu pirmo mūža mīlestību - Anci. Nu to no bērnudārza, ar kuru es esot modernās dejas kopā dejojis, un pēc tam, kad mani no viņas esot kaut kādu iemeslu dēļ deju skolotāji nošķīruši, es esot ieslīdzis dziļā depresijā. Neatceros, vai tas par to dejošanu ir taisnība, bet smuka gan viņa bija līdz nejēgai. Viņas bilde bija ielikta fotodarbnīcas skatlogā, kurš tieši manai Rīgas mājai pretī atradās, un tas bija mans mīļākais fotosalons, kura logā vienmēr bija garāmejot jāpaskatās. Interesanti, vai ja es Anci tagad satiktu kādā pasākumā, mēs sāktu runāt un kļūtu par paziņām, vai es maz viņu atpazītu? Mazliet to apšaubu, bet tik un tā - šī izrāde bija kā patīkamu atmiņu apmaisītājs.. :)