Pārdomu krustcelēs
Pēdējo pāris dienu laikā sevi īsti nesaprotu, varbūt es tiešām par maz uztraucos!!!
Varbūt nevar tik vnk uz to pievērt acis un cerēt, ka viss notiks pats par sevi?!
Varbūt organisms pats nespēj paveikt to, ko esmu uzticējusi paveikt?!
Varbūt laika vilcināšana padara visu vēl ļaunāk?!
Varbūt cēloņu meklēšanas atlikšana ir tikai nesagatavotības un neizlēmības sekas?!
Vai netradicionālā medicīna var palīdzēt, es pat nēesmu īsti pārliecināta vai tā To spēj?! Viss slēpjas galvā..ja neesu gatava, tad netradicionālā medicīna jebkurā gadījumā nepalīdzēs?!
Varbūt pirmām kārtām psihologs, mācītājs vai sazin kas vēl.......
Pārāk daudz varbūt tik īsā laikā..sviests..

Cerēt uz brīnumiem, kas necerēti nāk vai saņemties un rīkoties uz visiem 200% ar visām tā paredzamajām sekām?!
Nezinu, kas liek šādi sākt šaubīties..iekšējās bailes, citu viedokļi..

Kur palicis Mans Es, Mana Pārliecība par lietu kārtību?!