Gruzīniete
Stāsts par kulturālām atšķirībām un par vienojošo. Un arī par ierobežojošo.

Kaut kad pirms simts gadiem studēju Latvijas Universitātē žurnālistiku. Lekcijas notika Lomonosova ielā Rīgā. Epizode, par kuru runāju, notika fakultātes ēdnīcā. Viss tas komplekss celts padomju gados, lieliem logiem. Mūsdienās eiro-remontēts. Toreiz Brikše vēl bija pie vadības.

Īsi sakot, ēdnīcā pusdienu laiks. Izsalkušie studenti stāv rindā, ar paplātītēm rokās. Pie viena no galdiem sēž kompānija. Nojaušams, ka krievi. Taču šajā pulciņā kā gadījusies, kā ne, ir gruzīniete. Un ko viņa dara: stāvot kājās, tur šķīvi ar otro rokās, un ēd. Vienu kāju uzlikusi uz krēsla. Pārējie sēž. Tad viens no kompānijas, šķiet, ka ar zināmu autoritāti pulciņā, sāk gruzīnieti gruzīt argumentējot, ka ēst stāvot un ar vienu kāju uz krēsla ir nepiedienīgi. Gruzīniete, acīmredzami cilvēks, kam sava brīvība ir pārāka par visu, sašutumā protestē. Jauna un skaista, ja vēlaties zināt, es ļautu viņai turpināt darīt visu, ko vien viņa vēlētos.

Taču tas krievs viņu kušina un turpina teikt, ka tā, lūk nav piedienīgi Latvijā. Ja jūs vien redzētu, kā viņai piestāvēja šī poza. Taču laikam arī pārējie pieslēdzās situācijai un viss beidzās ar to, ka viņa tomēr apsēdās. Pats kārtības ieviesējs diskusijas laikā sēdēja.

Un tagad mazliet par to, kā es jutos toreiz. Diezgan nu tā disturbed, jo manis pēc viņa varētu ēst kaut vai lidinoties pa gaisu. Gruzīnietei piestāvēja. Jo liekas, ka mēs te esam mazliet sagājuši sviestā ar šo politkorekto drīkst/nedrīkst un tā pieņemts/ un tā nav pieņemts. Jau tad es nožēloju, ka neiejaucos situācijā. Gruzīniete viennozīmīgi bija pelnījusi aizstāvību.