bērnībā man bija bail iet peldēt jūrā, jo baidījos, ka zaļās aļģes čuriņā saies. tā vienmēr arī notika. šobrīd liekas, ka tas bija brīdis, kad viss sākās.
neko nerakstīju, jo uz kādiem diviem gadiem biju izveseļojusies un kļuvusi nedaudz glītāka, vai, drīzāk, saslimusi. tad bija tā, es biju aizmigusi, bet viena acs bija palikusi pusvirus. viņš pamodās un ieskatījās manā sejā, starp pavērtajiem plakstiņiem, viņam pretī lūkojās vairāki bālgani tārpi ar sarkanām acīm. viņš riebumā atrāvās, piecēlās un aizgāja, atstājis zīmīti "sakārto istabiņu". tā vietā zaigojošā ziepju kārta pārplīsa, un apakšā ir svaiga, vietām iepuvusi gaļa, sajaukusies ar zaļajām aļģēm. entropija apsteigusi prieku, mīlestību un citus sociālus pārpratumus, mēnešreižu princesīte ir atpakaļ, tikpat spitālīga kā parasti, dzin, dzin, nešķīsts, nešķīsts.